“Ko tā valdība domā?! Televīzijā redzu, ka citās valstīs cilvēki staigā aizsargmaskās, lidostās pārbauda cilvēkus – mēra temperatūru, apskata mediķi. Un ir, kur slēdz apdzīvotas vietas. Mūsējie tikai stāsta, ka rokas jāmazgā!” sašutis saka Latvijas pilsonis par koronavīrusa slimības “Covid 19” ierobežošanas pasākumiem valstī un pošas lidojumam uz Itālijas ziemeļiem. Drīz skolēnu brīvlaiks, jāved bērni paslēpot kalnos.
Jā, neesam jau tik turīgi, lai neizmantotu par tūkstoti iegādātu ceļojumu, lai atmestu ar roku un nolemtu, ka aizbrauks rudenī vai nākamgad. Braucienam nauda krāta, kas zina, cik ilgi meklētas lētākās biļetes, lai ģimene var izbaudīt citzemju skaistumu un priekus. Bet te…
Taču te nu nākas izšķirties, vai to, ko prasi no valsts, esi gatavs pildīt arī pats, lai cik nepatīkami tas būtu. Pieprasot institūcijām nodrošināt, lai bēdīgi slavenais vīruss, ko zinātnieki sauc par SARS II, neaplipina Latvijas iedzīvotājus, vai apņemies pats ko darīt un upurēt?
Indivīda distancēšanās no savas nozīmes kopējos procesos, kas raksturīga mūsu sabiedrībai, šoreiz redzama uzskatāmāk, to nosaka situācijas nepārprotamība – vai nu cilvēks saprot savu atbildību, vai nesaprot; vai tomēr izlemj doties uz vīrusa skartajām valstīm, jo par braucienu jau samaksāts, vai ne tikai savas, bet plaša loka veselības labā atsakās no iecerētā un lolotā. Cik būs tādu, kas atteiksies no ieceres izbaudīt jau apmaksāto Itālijas sniegu? Un cik no tiem, kas neatteiksies, sociālajās vietnēs un mediju portālos turpinās sodīt valdību un dienestus par bezspēcību, neizdarību, neorganizētību un vēl nezin ko?
Protams, vēl neizpētītā vīrusa dēļ pasaule neapstāsies, Latvija arī. Un cilvēki turpinās doties ne vien darba, bet arī atpūtas braucienos uz citām zemēm, bet valsts institūcijas meklēs aizvien labākus ceļus, kā nodrošināt, lai vīrusa “staigāšana” pa Latviju būtu neiespējama. Taču kā gribētos (un, domāju, vajadzētu), lai līdztekus profesionāļu darbam atbildību uzņemamies arī mēs katrs.
Komentāri