Dažas dienas pirms Līgo svētkiem, gaidot lielos Dziesmu un deju svētkus Latvijā, protams, par karu Ukrainā negribas domāt. Tomēr pašlaik notiekošais Krievijas propagandas telpā uz dažiem Latvijā notiekošajiem procesiem liek paskatīties no citas puses.
Četri simti astoņdesmit trešajā pilna mēroga kara dienā Ukrainā, kad Krievija zaudējusi jau vairāk nekā 221 tūkstoti karavīru, bet Ukrainas fronte lēni virzās uz priekšu, izskan cerība, ka šogad karš varētu beigties. Tajā pašā laikā jau kopš pagājušā gada februāra Krievija ik pa laikam visus biedē ar to, ka izmantos atomieročus. Ir skaidrs, ka Kahovkas HES dambja uzspridzināšana bija izmisuma solis, upurējot arī savus karavīrus. Vai Krievija tuvojas savam pēdējam lēmumam par atomieroču izmantošanu? Iespējas ir divas: izraisīt avāriju, piemēram, Zaporižjes AES vai izšaut pa Ukrainu ar raķeti, kurai ir kodollādiņa galviņa, un tādas raķetes jau esot Baltkrievijā.
Draudi Rietumiem un aicinājumi izmantot atomieročus izskan bieži, nesen ar tādu klajā nācis arī Krievijas politologs Sergejs Karaganovs – Krievijai jādod preventīvs kodoltrieciens pa Rietumiem, lai “salauztu Rietumu gribu” un uzvarētu karā. Šis aicinājums jāuztver daudz nopietnāk nekā bijušā Krievijas premjera (un dažus gadus arī prezidenta) Dmitrija Medvedeva pļāpas un brīžam murgainie aicinājumi. Karaganovs ir vēstures zinātņu doktors, politologs, kurš vēl 2011. gadā, komentējot padomju politikas vēsturi, runāja par “dekomunizāciju” un “destaļinizāciju”. Kopš tiem laikiem daudz kas mainījies, Karaganovs ir viens no Krievijas Aizsardzības un ārpolitikas padomes dibinātājiem. Ar šo ekspertu centru sadarbojas bijušie militāristi, diplomāti, esošie politiķi, pētnieki un žurnālisti. Padome bija arī viena no kluba “Valdajs” dibinātājām, un šī kluba darbā regulāri piedalās Putins. Karaganovs ir arī Ekonomikas augstskolas Pasaules politikas un ekonomikas fakultātes zinātniskais vadītājs. Bet pats galvenais – viņš ir Krievijas Federācijas Drošības padomes Zinātniskajā padomē.
Kā zināms, Drošības padome tiek uzskatīta par galveno varas centru kara laikā. Tiek uzskatīts, ka Karaganovs ir viens no tiem, kurš var ietekmēt padomes sekretāra Nikolaja Patruševa uzskatus, bet Patruševs savukārt ir viens no Putinam pietuvinātajiem cilvēkiem. Īsi sakot – Karaganova aicinājums tiek uztverts kā ieteikums Putinam. Starp citu, 2016. gadā Karaganovs par Ukrainu rakstīja: “Tā diez vai kā valsts var ilgstoši pastāvēt. Visticamāk, Ukraina lēnām sadalīsies un tad jau redzēs, kas notiks. Nav izslēgts, ka kāda daļa būs Krievijai, kaut kas tiks Ungārijai, kaut kas – Polijai, bet kāda daļa formāli skaitīsies Ukrainas valsts.” Gandrīz vai pareģojums, jo Ungārijas vadonis Orbāns jau pāris reižu ir runājis par to, ka daļa Ukrainas patiesībā esot viņa zeme. Krievijas propaganda apgalvo, ka Polija gribējusi uzbrukt Ukrainai un pievākt daļu teritorijas, bet Krievija to novērsusi – nu gluži kā, sākoties Otrajam pasaules karam, kad Staļins “glāba” Poliju, bet patiesībā to ar Hitleru sadalīja. Un, protams, Krievija tagad atgūstot savas zemes, kuras ukraiņi atņēmuši.
Ko par ideju lietot kodolieročus domā Krievijas iedzīvotāji? Kā zināms, vismaz vārdos visu laiku atbalsts Putinam ir augsts, aptaujātie apgalvo, ka viņš ir ļoti labs valsts vadītājs un ka viss notiek pareizi.
Jūnija vidū tika publicēts neatkarīgās socioloģisko pētījumu kompānijas Levadas centra, kuru Krievijā ievietota “ārzemju aģentu” sarakstā, aptauja par to, vai Krievijai vajag vai nevajag izmantot kodolieročus, lai uzvarētu karā Ukrainā. 86 procenti aptaujāto uzskata, ka atomieročus nedrīkst lietot nekādā gadījumā, tikai 10 procenti domā, ka to var darīt. Vairāk piekritēju atomieroču lietošanai ir starp vidēja vecuma iedzīvotājiem. Un, protams, tā ir kārtējā pretruna: Putins, pēc Krievijas iedzīvotāju domām, esot izcils, visu darot pareizi, bet viņa solījumiem izmatot atomieročus gan nepiekrīt. Acīmredzot bailes un pašapmāns nosaka iedzīvotāju attieksmi pret varu un tās lēmumiem, savā ziņā tā ir akla pakļaušanās, ticība, lai sargātu sevi un gaidītu to labo dzīvi, ko Putins taču solījis.
Raugoties, kā Latvijā pamazām aug Aināra Šlesera un viņa sabiedrotā Alekseja Rosļikova popularitāte, jājautā, vai viņa atbalstītāji nerīkojas tāpat kā savulaik Putina dievinātāji? Galu galā Putina varas pirmsākumos viņa nostiprināšanos absolūtās varas tronī noteica sajūsminātie atbalstītāji. Tagad jau neko mainīt bez represijām un asinsizliešanas nav iespējams, atbalstītāju izvēle radīja šodienas situāciju, kad Putinu un viņa režīmu neinteresē, ko domā Krievijas pilsoņi un ar viņu viedokli nerēķinās. Jo galvenais – apsolīt brīnumu, laimi visiem, panākt, ka visam notic. Ja Latvijā aizvien vairāk tiks atbalstīts politiķis, kurš tajos gados, kad vienreiz jau bija pie varas, parādīja, ka viņu interesē tikai vara un nauda, ja vēlētāji negribēs atcerēties agrāk darīto, tad sekas var būt gaužas.
Komentāri