Bērns ir neaizsargāts. Pilnībā atkarīgs no pieaugušo rūpēm. Ja par bērnu negādā vecāki, atbildību uzņemas sabiedrība. Savukārt vecākiem, kas audzina bērnus, sabiedrība cenšas radīt iespējami labvēlīgus apstākļus. Kā nu kuru reizi tas izdodas, labāk vai sliktāk, bet kopējā doma ir nepārprotama – bērna vajadzības ir valstiska līmeņa problēmas, kas tā arī jārisina.
Par to, ka cilvēks neaizsargāts kļūst arī dzīves nogalē, īpaši nedomājam. Vecīšus ar ragaviņām uz mežu nomirt gluži nevedam, kā tajā senajā pasakā, bet kādas līdzības tomēr var redzēt. Paaudzei, kas nodzīvojusi astoņus un vairāk gadu desmitus, aizvien nepāprotamāk tiek atņemta saikne ar pasauli. Kā? Sāksim ar ikdienas sīkumiem. Vajadzīgs kāda pakalpojuma sniedzēja tālruņa numurs, piemēram, sabojājusies veļas mazgājamā mašīna. Kur to dabūt? Jāskatās internetā. Taču kundzei ir podziņu telefons, nav datora un pasaules tīmekli viņa nekad nav lietojusi. Labi, ja tepat Latvijā ir bērni vai mazbērni, kuriem lūgt palīdzību. Taču, kā negribas, pašai taču vēl pietiek saprāta un spēka… Turklāt tās mūsdienu ierīces, ar kurām jaunā paaudze augusi no zīdaiņa vecuma, neizmanto ne jau tāpēc, ka sirmgalve ir iesīkstējusi, čīkstoša večiņa, bet gan tāpēc,ka vēl kādi pārdesmit eiro pie ikmēneša rēķiniem vienkārši būtu makam nepanesami.
Un tas ir tikai viens mazs, sīks piemērs. Te varētu nosaukt ļoti daudz ko. Par to nākas pārliecināties arī “Druvas” ikdienā, ik pa reizei saņemot lūgumu palīdzēt atrast kādu tālruņa numuru vai citu informāciju. “Zinu, ka ar šo jautājumu nevajadzētu vērsties pie jums, bet nezinu, kam citam zvanīt. Lūdzu palīdzēt, varbūt varat pateikt ..” pieklājīga balss, cilvēks, kas nodzīvojis garu mūžu, lūdz kādu tālruņa numuru. Viņš ir izstumts no informatīvās telpas, un, šķiet, neviens nav to pamanījis vai vismaz neviens par to neuztraucas.
Nedomāju, ka ir iespējams un ka ir vajadzība reanimēt kaut ko no tā, kā ikdienai un ne tikai tai vajadzīgās ziņas apritēja pirms ceturtdaļgadsimta. Pasaule atpakaļ neies, saziņas telpa tikai turpinās mainīties. Taču, domāju, sabiedrības pienākums ir rūpēties par visiem mazāk aizsargātajiem visās jomās. Arī iespējā saņemt informāciju. Vai veidi, kā to darīt, jāmeklē valstij, pašvaldībām vai nevalstiskajām organizācijām, vai vēl kādam citam, tas ir diskutējams jautājums. Taču diskusija par to kādam ir jāsāk.
Komentāri