Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) iesāktā Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas (RPIVA) reorganizācija pati par sevi nav pārsteigums, taču veids, kādā tas tiek darīts, gan raisa neskaidrības. Janvāra sākumā IZM paziņoja, ka līdz jaunajam akadēmiskajam gadam ir plānots RPIVA pievienot Latvijas Universitātei. Šis solis esot daļa no centieniem mazināt pedagoģijas studiju sadrumstalotību, veicināt valsts piešķirtās naudas efektīvāku izlietošanu un palielināt studiju un zinātniskās pētniecības kvalitāti.
Augstskolu par daudz
2012. gadā noslēgtajā Latvijas augstākās izglītības studiju programmu novērtējumā RPIVA bija starp augstskolām, kurās bija vislielākais slēgšanai rekomendēto studiju programmu skaits. Tiesa, šie secinājumi paši par sevi nenozīmēja, ka visas šīs studiju programmas ir nekvalitatīvas. Citi elementi, kas noteica studiju programmu vērtējumu, bija resursi, ilgtspēja un sadarbība, programmu pārklāšanās. Toreiz izvērtētāji par nelietderīgām atzina septiņas RPIVA studiju programmas.
Ir skaidrs, ka augstskolu Latvijā ir ļoti daudz. Pašlaik darbojas 30 augstskolas, no kurām 17 ir valsts augstskolas. Savukārt, ja pieskaita koledžas, tad kopumā valstī augstākās izglītības iestāžu ir 56. Situācijā, kurā iedzīvotāju skaits samazinās, tām visām izdzīvot ir grūti. Ir dažas, kas veiksmīgi piesaista ārvalstu studentus. Daļa strādā ar mazām studentu grupām. Neizbēgami, ka mazais studentu skaits un līdz ar to arī mazie ienākumi var ietekmēt arī to, cik kvalificētus mācībspēkus iestāde spēj piesaistīt un kādu apmācību spēj nodrošināt. Daļa augstskolu nepietiekami pievēršas zinātnei un pētniecībai, lai gan šīm aktivitātēm būtu jāiet rokrokā ar studiju procesu. Mācībspēki, kas paši neveic pētījumus un par tiem neinformē nozari konferencēs un publikācijās, diezin vai būs paši zinošākie par aktualitātēm savā nozarē.
Viens no IZM argumentiem ir, ka pašlaik dažādu augstskolu studiju programmās ik gadu tiek sagatavoti vairāk nekā tūkstoš pedagogu, taču tik daudz valstij nemaz nevajag. Darbu skolā turpinot vien 200 līdz 400 jauno speciālistu. Zīmīgi, ka tajā pašā laikā RPIVA ir paziņojusi, ka ap 90 procentiem tās beidzēju strādā specialitātē. Ņemot vērā, ka pērn RPIVA absolvēja 530 studentu un ka RPIVA ne tuvu nav vienīgā augstskola, kurā mācās jaunie pedagogi, ir jādomā, ka apgalvojums par šiem 90 procentiem varētu nebūt īsti korekts.
Tanī pašā laikā, domājot par speciālistu iespējamo pārprodukciju, jāņem vērā, ka bieži vien tie nav tieši zaudējumi valstij. Cilvēkam, kas vēlas par saviem līdzekļiem studēt pedagoģiju vai jebkuras citas zinības, nav vēlams likt šķēršļus personisko interešu realizēšanai. Turpretim valstij ir jāfinansē tik daudz budžeta vietu, cik skolotāju tai ik gadus ir nepieciešams. Ja pieprasījums pēc maksas studijām izrādītos pietiekami liels, tas neliecinātu par vajadzību augstskolu slēgt. Pašlaik vien 16 procenti no visiem RPIVA studentiem mācās par valsts naudu. Protams, augstskolas nevar vadīties tikai pēc pieprasījuma – svarīgi ir tas, vai studiju kvalitāte atbilst noteiktam līmenim.
Kvalitāte un emocijas
IZM ieskatā tieši kvalitāte ir viens no argumentiem, kāpēc RPIVA būtu jāreorganizē. “To var vērtēt kā signālu, ka rūpīgi jāseko studiju kvalitātei, nevis, tā teikt, jāīsteno apmaiņa – diploms pret naudu,” izteikusies IZM Augstākās izglītības departamenta direktora vietniece Diāna Laipniece. Viņa arī skaidroja, ka Latvijas Universitātei ir labāka materiāltehniskā bāze nekā RPIVA, labāks pētniecības līmenis pedagoģijas jomā un atbilstošs akadēmiskais personāls. Viens no RPIVA pozīciju stiprinātājiem ir filiāļu tīkls, taču, IZM ieskatā, tieši filiālēs par kvalitāti esot vislielākās bažas.
RPIVA pārstāvji šādus vērtējumus, protams, noraida. Tanī pašā laikā būtu labi, ja RPIVA pati pastāstītu, ko tā saprot ar kvalitatīvu izglītību. Tas vien, ka daudzi studētgribošie izvēlas tieši šo augstskolu, nevis kādu citu, pats par sevi nav arguments. Nudien nav tā, ka studējošie paši vienmēr zina, kādas ir alternatīvas un spēj salīdzināt savu izglītības kvalitāti ar to, ko piedāvā citas iestādes.
Šādā situācijā RPIVA pārstāvju reakciju par nosvērtu saukt nevar. Augstskolas rektore Daina Voita uzsvērusi, ka iestāde ir veiksmīgi strādājusi pie savas specializācijas, “bet šo gadu laikā neviens no Izglītības ministrijas nav atradis laiku atbraukt pie mums paskatīties uz sasniegto rezultātu, kas ir izcils”. Kas par izcilību liecina? Netiek pateikts. Papildu tam RPIVA pārstāvji atteicās ierasties uz sarunām ar ministrijas pārstāvjiem par reorganizāciju. Un nevis vienkārši neieradās, bet rektore arī medijiem paziņoja, ka ministrijas rīcība, tajā skaitā uzaicinājuma vēstules stils, esot “nelikumīgs un, es pat atļaušos teikt, mežonīgs”. Kas ir “nelikumīgs stils”? Diezin vai emocionalitāte šādā situācijā var palīdzēt.
Kāds ir plāns?
Taču nudien ir jāatzīmē, ka veids, kā iesācies darbs pie RPIVA reorganizēšanas, nerada pārliecību par sistemātiskumu augstākās izglītības jomas sakārtošanā. Lai gan doma par RPIVA pārveidi ministrijā ir eksistējusi jau vairākus gadus, grūti saskatīt, ka ministrijai ir reāls plāns ar skaidru pamatojumu, kāpēc jārīkojas tieši šādi. Tāpat arī ministrijas darbību secība izskatās ačgārna. Vispirms tā ir paziņojusi par reorganizāciju kā faktiski izlemtu jautājumu, taču reorganizācija reāli var notikt tikai pēc tam, kad ir saņemts Augstākās izglītības padomes atzinums un par to nolēmusi valdība. Visas pārējās procedūras taču nav tikai formalitātes.
Augstākās izglītības jomas reformas Latvijā ir ļoti vajadzīgas. Taču ir risks, ka ar nepārskatāmu un nepietiekami detalizēti izskaidrotu rīcību solītos uzlabojumus nesasniegsim.
Komentāri