Draudzīgā Aicinājuma fonda pasākumā, kurā tika pasniegtas balvas par mūža ieguldījumu izglītībā, šīs nozares bijušais ministrs Kārlis Šadurskis citēja zināmo frāzi, ka skolotājs ir samērā bīstama profesija, jo mediķu kļūdas aprok, bet skolotāju kļūdas staigā apkārt, uzrunā mūs no visiem sociālajiem tīkliem, nelieto ģenitīvu, jauc saikļus, par rakstīšanas prasmēm vispār nerunājot. Te vēl gribējās piebilst, ka šīs kļūdas pat startē Saeimas vēlēšanās un kļūdaini, iespējams apzināti kļūdaini, norāda informāciju par sevi. Jo ir tik viegli sajaukt, vai esi padomnieks vai palīgstrādnieks.
Jo vairāk domāju par to, kāpēc izglītības sistēma joprojām nav sakārtota, jo vairāk rodas aizdomas, ka tas ir apzināti un varbūt tur vainojamas tās pašas minētās “kļūdas”, kas strādā par ierēdņiem. Dīvainākais, ka neviens nepamana, ka sistēma jau sen buksē, tik turpina mainīt, reformēt, uzlabot, tikmēr izglītības joma nespēj un nespēj piecelties.
Var atgādināt Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājas Agitas Zariņas – Stūres teikto “Druvai”, viesojoties Cēsīs, proti, ka daudzas pārmaiņas, īpaši pēdējos gados īstenotās, bijušas ļoti sasteigtas un nepārdomātas. Tāpēc tagad esot svarīgi izvērtēt, kas noderīgs, ko turpināt, un tad iet uz priekšu. “Nav nozīmes klāt virsū nākamo reformu, ja nav skaidrs, vai iepriekšējās strādā, dod rezultātu,” teica komisijas vadītāja.
Vai agrāk tas nav darīts? Varbūt arī izvērtēja, secināja, ka tāpat labot neko nevar, un ķērās pie nākamās reformas. Jo vajag taču parādīt, ka darām, rosāmies, reformējam! Bet kādreiz tiešām derētu apstāties, apskatīties un tad iet tālāk. Tas ir gluži kā orientēšanās sportā, kad skrienot esi apmaldījies, vajag apstāties, ielūkoties kartē, saprast, kur esi, atrast pareizo virzienu un tikai tad turpināt skrējienu. Taču mūsu valstī reformu veicēji bieži vien tik joņo uz priekšu, kartē neskatīdamies, un tad brīnās, ka finišā tiek diskvalificēti, jo tik svarīgie kontrolpunkti nav paņemti.
Šķiet, ka ļoti labu vērtējumu kļūmēm izglītības sistēmā savā feisbuka profilā iedevis vēstures zinātņu doktors Harijs Tumans. Viņš raksta: “Viens secinājums ir šāds: mūsu izglītības sistēma tika nolemta kraham nevis tajā brīdī, kad sākām ieviest degradējošas mācību programmas, bet tad, kad salauzām izglītības procesa ētisko mugurkaulu. Proti, visā pasaulē visās kultūrās un visos laikos kultūras tradīcijas pamatu veido izglītība. Savukārt izglītības tradīciju vienmēr un visur veido skolotāja un skolēna hierarhiskas attiecības. Šīs attiecības vienmēr un visur balstījās trijos pamatprincipos: skolotāja autoritātē, skolēna disciplīnā un paklausībā. Tas ir mugurkauls, pie kura stiprinājās viss pārējais. Mēs salauzām šo mugurkaulu un nogrāvām izglītības pamatus tajā brīdī, kad ieviesām tagadējo attiecību principu, saskaņā ar kuru skolēnam ir tikai tiesības un nav pienākumu, bet skolotājam ir tikai pienākumi un nav tiesību. Kontekstā ar audzināšanas demontāžu (proti, jebkādu piespiešanu tagad uzskatām par vardarbību utt. ) tam ir ne tikai ētiskas konsekvences (proti, mēs audzinām bezatbildīgus, kaprīzus, augstprātīgus un slinkus cilvēkus – taču par to daudz jau ir teikuši psihologi un tas ir cits stāsts), bet tas atstāj graujošu iespaidu uz pašu mācību procesu. Proti, skolotājam nav instrumentu, lai panāktu disciplīnu, paklausību un elementāru uzmanību. Tādēļ viņam nekas cits neatliek, kā vien izklaidēt bērnus (tas saucās “ieinteresēt”, tātad izdabāt viņiem) vai nodarbināt viņus ar uzdevumiem un dažādām “atrakcijām” ( darbs grupās utt.) par tēmu. Rezultātā ne tikai visu laiku krīt zināšanu un izpratnes līmenis, bet – pats galvenais! – bērni nespēj uztvert informāciju. Proti, viņi nespēj klausīties un uztvert lekcijas un nespēj saprast izlasītā teksta jēgu, atlasīt galveno un noformulēt galveno domu… Agrāk es brīnījos, kādēļ studentu līmenis krīt no gada uz gadu, kādēļ viņu spējas uztvert informāciju ir kļuvušas tik vājas, kādēļ viņi neprot strādāt ar tekstiem, nespēj saprast likumsakarības pat tad, kad tās tiek parādītas un izskaidrotas. Tagad ir skaidrs: tādus viņus veido skola sadarbībā ar masu kultūru, protams. Laimīgā kārtā tas neattiecas uz visiem skolēniem un studentiem, protams, katrā klasē un katrā studentu grupā ir savi spīdekļi, bet es raksturoju tendenci, kuru vēroju jau daudzus gadus. Tagad es labāk saprotu šīs tendences cēloņus, bet tā turpina pieaugt neatkarīgi no manas saprašanas…”
Var tikai piekrist, un šādas atziņas, pārdomas dzirdētas arī no citiem, tikai nekas diži nemainās, vilciens turpina traukties uz priekšu. Bet varbūt tiešām ir vērts apstāties, atskatīties uz nobraukto ceļu, pamanīt, kur esam nolēkuši no sliedēm, lai turpinātu saskatīt pareizo virzienu.
Komentāri