Augstākās izglītības likumprojektā, pie kā pašlaik strādā valdība, ir iekļauti vairāki būtiski uzlabojumi, tomēr, mēģinot laipot starp nacionālajām jūtām un mūsdienīgu studiju procesa regulāciju, izglītības līmenis būs tas, kas cietīs visvairāk.
Pašlaik Latvijas augstākās izglītības sistēmu regulē 1995. gadā pieņemtais Augstskolu likums. Kopš tā laika Latvijā daudz kas ir mainījies. Mūsu valsts ir pievienojusies Eiropas augstākās izglītības telpai jeb Boloņas procesam, kas nozīmē izglītības sistēmas standartizāciju visās dalībvalstīs. Esam Eiropas Savienības dalībvalsts, kas mūsu studentiem ļauj vairāk iesaistīties dažādās apmaiņas programmās. Pieaudzis augstskolu skaits, parādījušās koledžas – tās ir tikai dažas no pārmaiņām. Līdz ar to prieks, ka arī likumdošana reaģē uz šādām pārmaiņām.
Augstākās izglītības likumprojekts ietver daudz būtisku uzlabojumu. Piemēram, precizē akadēmiskā personāla piesaistīšanu, nodarbināšanu un kvalifikācijas pārbaudi. Tas paredz pāriešanu uz Eiropas kredītpunktu uzskaites un pārneses sistēmu, kas nozīmē, ka ārvalstīs apgūto vielu vairs nevajadzēs pēc algoritmiem skaitļot un izvērtēt – tas, kas izdarīts ārzemēs, skaitīsies izdarīts arī pie mums.
Likums arī paredz veicināt pasniedzēju un studentu mobilitāti, kas ir būtiski, lai Latvijas izglītības sistēmu varētu efektīvi iesaistīt starptautiskos tīklos. Taču tieši šeit, šķiet, slēpjas viens no akmeņiem, pret ko Latvijas augstākās izglītības sistēma var paklupt. Pagājušajā nedēļā, likumprojektu izskatot valdības sēdē, Ministru prezidents Ivars Godmanis pauda viedokli, ka valsts augstskolās vai augstskolās, kas saņem budžeta finansējumu, mācības būs jānodrošina latviešu valodā.
Nojaušams, ka šī prasība ir atblāzma no “ruki proč ot naših škol” nemieriem, kas Latvijā uzliesmoja pirms četriem gadiem. Toreiz cīniņš bija par mācību valodu pamatskolās un vidusskolās, un tas tomēr ir kaut kas cits, nekā augstākā izglītība. Ja pēc izglītības reformas problēma, kā nelatviešus iedīdīt latviešu mēlē, vēl ir tik aktuāla, tad tas nozīmē, ka problēmas ir jāmeklē vidējās mācību iestādēs, nevis jārada augstākajā izglītībā. Ja valdība tik ļoti baidās izdarīt lāča pakalpojumu nelatviešiem, tad jādomā, ka tai nav īpaši lielu ilūziju par līmeni, kādā nelatviešus apmāca vispārējās vidējās izglītības iestādes. Bet, ja ar valodas prasmi tomēr viss ir kārtībā, tad nevienam nekas nenotiks, ja nelatvietis izmantos iespēju un zināšanas iegūs valodā, kas nav latviešu – tikmēr, kamēr latvietis to netraucēti varēs izdarīt dzimtajā valodā.
Vispārīgi raugoties, valdības nostāju var saprast – pasaulē nav citas valsts kā Latvija, kurā izglītību daļēji vai pilnībā par valsts līdzekļiem var iegūt latviski. Ja latviešu valodai nebūs pienācīga valsts atbalsta, tā neizbēgami zaudēs sacīkstēs ar lielajām valodām. Tomēr ir nianse – ko mēs uzskatām par atbalstu? Ja galvenais iemesls, kāpēc lai Latvijas Universitātē vai citās valsts augstskolās nebūtu pieejamas studiju programmas krievu, angļu, franču vai kaut ķīniešu valodā, ir vēlme panākt privileģētu stāvokli latviešu valodai, tad jāsecina, ka valoda ir svarīgāka par izglītības saturu. Bet tieši tas, ka satura varētu nebūt, ir lielākais drauds valodai, jo tai nebūs cerību kļūt par augsta līmeņa zinātnes un kultūras valodu.
Lai Latvijas izglītības sistēma būtu konkurētspējīga vismaz Eiropā, ja ne kur tālāk, ir nepieciešama studentu un pasniedzēju apmaiņa, jāiesaistās zināšanu plūsmās. Šāda apmaiņa nav iespējama, ja studiju kursi svešvalodā ir tikai izņēmums, nevis norma. Un tomēr nelatvieša rēgs kā sācis, tā turpina spokoties, un tikai pa retam, tā, kā tagad, kāds tam vēlas mest ar akmeni, tāpat netrāpot.
Latvijas augstskolas pašlaik sāk izjust pagājušā gadsimta vidus demogrāfiskās bedres sekas – pašlaik studiju vecumu sasniedz jaunieši, kas dzimuši 90. gadu sākumā. Tā kā tanī laikā īpaši daudz bērnu Latvijā nedzima, tas nozīmē, ka tuvākos gadus studētgribētāju skaits samazināsies. Ja Latvija spētu piedāvāt izglītību tādā līmenī, kāds apmierina ārvalstu studentus, šādas demogrāfiskās bedres būtu krietni mazāk sāpīgas, un ar nedaudz pūlēm varētu panākt, ka auditorijas un līdz ar to arī bankas konti atkal pildās. Savukārt, ja augstākās izglītības apguvi Latvijā valdība uzskata tikai par latviešu valodas priekšrocību, tad, nesekmīgi mēģinot iezāģēt vietējiem nelatviešiem, jo dziļāk iezāģēsim paši sev.
Lai kāds šis likums beigās nebūtu, studentu apmaiņas programmas nekur nepaliks – tikai process būs mazliet sarežģītāks. Un tomēr šāda pieeja izskatās mazliet liekulīga, iedomājoties skaistos vārdus par virzību uz ekonomiku, kas balstīta uz zināšanām un to, ka mēs ārzemēm varam pārdot nevis naftu vai mašīnas, bet gaišus prātus. Pārlieka orientēšanās tikai uz pašmāju studentiem raisīs situāciju, ka augstskolas risinās vidējās izglītības sistēmas kļūdas, savukārt vidējā izglītība nesagatavos studentus, kas pēc 12. klases var doties mācīties uz Rīgu, Kembridžu vai Maskavu.
Komentāri