Viens muļķīgs attēls, un jūs esat publiskās telpas centrā vismaz pāris nedēļu. Tāda izvērsusies Rīgas mēra Nila Ušakova un Latvijas mediju “sadarbība” pēc tam, kad N. Ušakovs publicēja karikatūru par padomju okupācijas režīma radīto zaudējumu aprēķinu.
PSRS okupācijas radīto zaudējumu aprēķināšanas komisijas paziņoto, ka okupācijas radītie zaudējumi ir mērāmi 185 miljardos eiro, N. Ušakovs aprīlī komentēja, publicējot karikatūru. Tajā redzams riteņbraucējs, kurš pats iebāž spieķos sprunguli, bet, kad nokritis, par notikušo vaino okupāciju un pieprasa atlīdzinājumu. N. Ušakova izplatīto zīmējumu diezin vai var nosaukt par gaumīgu, un nav mans mērķis viņu aizstāvēt.
Pirmajā acu uzmetienā šis zīmējums raisa virkni jautājumu. No tiem būtiskākais – kurš tad īsti ir vainojams par okupāciju un tās radītajiem ekonomiskajiem zaudējumiem un iznīcinātajām cilvēku dzīvēm? Vai N. Ušakovs tiešām vēlas pateikt, ka vainīga pati Latvija?
Taču, lai ko mēs katrs domātu par N. Ušakova politiskajām nostādnēm, viņš pēc tam žurnālistiem savu domu paskaidroja loģiski. Proti, mēs jau 26 gadus dzīvojam neatkarīgā valstī un par lielu daļu tagadnes nebūšanu atbildība ir jāuzņemas tagadējai politiskajai elitei. N. Ušakovs domā, ka nav jēgas runāt, kā padomju okupācija ietekmēja mūsu starta pozīcijas 1990. gadā – tam nevar nepiekrist, taču šāda viņa skepse vēl nav noziegums.
N. Ušakovs uzsvēra, ka ar karikatūru nav mēģinājis apšaubīt Latvijas okupāciju. Savukārt attieksme pret okupācijas zaudējumu aprēķināšanas ideju drīkst būt dažāda. Ir arī skaidrs, ka Krievija nekādas šāda veida kompensācijas Latvijai netaisās maksāt, un tas nav jautājums, ko Latvija spēj ietekmēt. Tanī pašā laikā Latvijai ir teikšana pār to, ka mums ir negodīgi ierēdņi, dīvaini valdības darījumi, kuros pazūd miljoni nodokļu maksātāju naudas, korupcija, izglītības un veselības nozares hroniskās problēmas un citas nebūšanas.
Līdz ar to pēc šiem paskaidrojumiem konkrēto neveiklo situāciju drīzāk varēja uztvert kā aicinājumu uz diskusijām par būtiskiem jautājumiem – gan par okupācijas sekām un okupācijas ietekmi uz šodienas Latviju, gan par Latvijas sekmēm kopš neatkarības atgūšanas. 4. maija svētku tuvums ir vēl viens labs iemesls šādām pārdomām. Ir būtiski atcerēties, ka mums ir iemesli arī priekam. Latvija ir mierīga, tīra un savas intereses aizstāvēt spējīga valsts, kuras iedzīvotāju pašu rokās ir daudz savas dzīves veidošanas iespēju – tas ir ļoti daudz. Vienlaikus ir būtiski apzināties, kas ir šodienas Latvijas lielākie izaicinājumi un kas visvairāk traucē tos risināt.
Taču ievērojama daļa politiķu, mediju un arī pilsoņu uz šo ir skatījušies pavisam citādi – dažkārt pat histēriski. Pat pēc tam, kad N. Ušakovs jau nez cik reizes bija paskaidrojis, ko viņš domājis ar publicēto karikatūru, ziņu portālos turpināja rindoties ziņas par dažādām amatpersonām, kas vērsušās Ģenerālprokuratūrā, Drošības policijā vai vēl kādās citās nopietnās iestādēs. Žurnālisti atkal un atkal ir uzdevuši N. Ušakovam vienus un tos pašus jautājumus, un N. Ušakovs uz tiem visiem atbildējis līdzīgā veidā, savukārt citi ļaudis turpina burbuļot tiešsaistē.
Kāpēc šī tēma, kurā nav būtiskas notikumu attīstības, tik ilgu laiku ir bijusi teju vai centrālā ziņa medijos? Nevar taču būt, ka šajās nedēļās Latvijā nekas svarīgāks nav noticis. Loģisks skaidrojums būtu, ka liela daļa sabiedrības N. Ušakovam netic, tāpēc nevar pieņemt arī viņa paskaidrojumu. Padomju okupācija ir pārāk nopietns temats, lai par to mūsu sabiedrībā varētu atļauties vīpsnāt, lai pēc tam veikli atrunātos par saviem it kā īstajiem motīviem. Un tomēr pat tas pilnībā nepaskaidro šīs jezgas norisi.
Šis jau sen vairs nav jautājums tikai par latviešu aizskartajām jūtām. Šis ir jautājums par politisko konkurenci un to, kā latviešu politiķi steidz izrādīt, cik naski nacionālo interešu aizstāvji viņi ir – vismaz vārdos. Lai gan N. Ušakova partija “Saskaņa” Saeimā ir mūžīgajā opozīcijā, Rīgas mērs ir ietekmīgs politiķis. Tāpēc visi, kam viņa ietekme un “Saskaņas” spēcīgās pozīcijas Rīgā rada nemieru, izmantos katru izdevību, lai celtu traci un mēģinātu graut sava pretinieka reputāciju. Šoreiz tas bija dažādi interpretējams zīmējums par okupācijas zaudējumiem, citkārt tā ir izrunāšanās par kādu citu tēmu. Ja vien atradīsies jel kāds iemesls, politiķi un mediji būs kājās un metīsies cīņā, tā arī paši nepamanot, kā patiesībā izskatās šī pēkšņā principialitāte un kādas ir tās sekas.
N. Ušakova un “Saskaņas” politiskās pozīcijas viņa paša vēlētāju vidū šī ieilgusī skandalēšana diezin vai būtiski ir grāvusi. Taču lielākā ironija ir tāda, ka labējie politiķi šādā situācijā N. Ušakovam ir devuši iespēju koncentrēties uz vispārīgu Latvijas attīstības virziena kritiku tā vietā, lai viņš atbildētu par nebūšanām un dīvainībām sevis pārvaldītajā Rīgā – budžeta lāpīšanu ar nekustamā īpašuma nodokļa palielinājumu, pašvaldības uzņēmumu darbu, infrastruktūras stāvokli. Par šo skaidroties tomēr būtu krietni grūtāk nekā par karikatūru.
Komentāri