Situācijās, kad cilvēks, labu gribot, savas neprasmes dēļ otram ir sagādājis raizes vai nepatikšanas, mēdz teikt, ka viņš ir otram izdarījis lāča pakalpojumu. Tāds teiciens ir ne tikai latviešu, arī citās valodās, skaidrojot, ka nezinošs cilvēks, kurš šķietama pienākuma pēc vēlas izdarīt labu, ir bīstamāks pat par ienaidnieku.
Kas to būtu domājis, ka Latvijā lāča pakalpojumu no cilvēku puses saņems paši brūnie ķepaiņi. Ne viens vien ir lasījis un sekojis līdzi divu lācēnu piedzīvojumiem tepat Vidzemē, kuri, ēdienu meklējot, droši apmeklējuši cilvēku māju pagalmus un pat mēģinājuši iekļūt pašos mājokļos. Lācēnu netipiskās uzvedības dēļ eksperti norādījuši, ka, visticamāk, cilvēki dzīvnieciņus barojuši, pieradinājuši, tāpēc viņiem meklēt ēdienu cilvēku tuvumā šķitis pašsaprotami. Diemžēl šāda rīcība ir bīstama gan pašiem lāčiem, gan arī cilvēkiem, tāpēc speciālistiem nācās domāt, ko darīt, lai situāciju atrisinātu. Sākotnēji ar gaismas un skaņas trokšņiem ķepaiņi tikai aizbiedēti no Valkas puses, tad lācēni devās uz Smiltenes novadu, turpinot viesoties cilvēku apdzīvotās vietās.
Tika lemts par lāču izšķiršanu, cerot, ka pa vienam viņi vairs nebūs tik pārdroši. Tomēr pēc neilga laika viens no lācēniem atkal atrada ceļu pie cilvēkiem. Dabas aizsardzības pārvaldes speciālisti norādīja, ka tā ierasti ir, ka viens pārī ir iniciators, vadošais. Tāpēc ķepaini vēlreiz pārvietoja, cerot, ka tas savu uzvedību mainīs, lai nav jāķeras pie nevēlamākām metodēm. Pēdējās nedēļās nekas nebija dzirdēts par lāču piedzīvojumiem, līdz brīvdienās Dabas aizsardzības pārvade informēja, ka lāči šo laiku nav manīti viensētu tuvumā, iespējams, pievērsušies ziemas migas veidošanai vai arī migrējuši uz citiem mežiem kaimiņvalstīs. Speciālisti cer, ka pusotru gadu vecie lācēni, pavasarī mostoties, būs nobriedušāki un mainīs savu uzvedību.
Šādās situācijās cilvēks vienmēr ir lielākais dzīvnieku draugs. Neatkarīgi no savām zināšanām daudziem bija skaidrs, ka lāči jāizmitina Līgatnes dabas takās vai Rīgas Zooloģiskajā dārzā. Tomēr speciālisti norādīja, ka, nerunājot par to, ka lāčiem nepieciešams īpaši izturīgs voljērs, kāda nav, jo, piemēram, pie Līgatnes dabas takās esošajiem trim lāčiem svešus lāčus likt nav iespējams, bet šāda voljēra uzbūvēšana prasītu gan lielu finansējumu, gan laiku, bet būtiskākais, ka lācēni, kas dzīvojuši brīvībā, voljērā nejustos labi. Latvijā un Eiropā zoodārzos dzīvojošie lāči jau no dzimšanas auguši nebrīvē, un tas ir citādi. Tāpēc speciālisti atgādina, ka paņemt pie sevis savvaļas dzīvnieku, it kā viņu glābjot un pēc tam palaižot vaļā, ir vēl ļaunāk, nekā neglābt vispār. Vasarā līdzīgas sāgas bija ar putniem, kurus ikviens var vērot tiešsaistes video, un cilvēki putnu mazuļu glābšanā bija gatavi iesaistīties par katru cenu, būtībā neapzinoties savas rīcības sekas un to, ka, labu gribot, padara situāciju vēl sliktāku. Darīt labu ir svarīgi, tomēr robeža starp palīdzēšanu un iegrūšanu vēl dziļāk nelaimē ir ļoti trausla, gandrīz neizbēgama, ja cilvēkam nav atbilstošu zināšanu.
Cerams, ka lācēni tiešām devušies ziemas guļā. Un vismaz viens labums no tā visa ir: Dabas aizsardzības pārvalde pārrunā iespējas sadarbībā ar Rīgas Zooloģisko dārzu tā filiālē “Cīruļos” veidot karantīnas kompleksu lielajiem plēsējiem, īpaši tādiem, kam nepieciešamas siltas telpas. Tie var būt arī eksotiskie dzīvnieki, kas tiek izņemti no kādām mājām. Tāpat ievirzītas runas operatīvās dzīvnieku ķeršanas grupas izveidē, kā arī mūžam aktuālais – veidot informatīvo kampaņu ar mērķi atturēt cilvēkus no savvaļas dzīvnieku piebarošanas un pieradināšanas. Par to runāts neskaitāmas reizes, tomēr ir skaidrs, jo izglītotāki būs cilvēki, jo piemērotāko lēmumu katrs mācēs pieņemt izšķirošās situācijās.
Komentāri