Cik gan labi dzīvot Latvijā! Sabiedrībā lielākā problēma, kādam būt cirkam. Vai tur drīkstēs uzstāties tikai virves dejotāji, suņi un kaķi vai arī kāds plēsīgs zvērs? Un pilnām mutēm dabas draugi un, viņuprāt, nedraugi katrs aizstāv savu viedokli. Kas vienam pašsaprotami, otram pilnīgi nepieņemami.
Saprotams, ka pasaule un priekšstati mainās. Vecākajai paaudzei, kura bez ironijas var teikt – kad mēs augām, tad gan…- , ne viena vien šodienas izdarība ir nesaprotama un šķiet ārišķīga. Kas bērnam saistās ar cirku? Dzīvnieki, kas māk kaut ko tādu, ko ikdienā neredzēt. Suns, kaķis, gailis, skaisti zirgi – tas ir interesanti, bet lācis, tīģeris, zilonis – arī eksotika, arī brīnums. Nebūs to vairs cirkā, tas būs cits cirks. Gan jau pastāvēs. Lai tā būtu.
Bet kaitina divkosība, kas tiek paslēpta dzīvniekmīlestības vārdā. Palaidīs brīvā dabā tos, kas cirkā, lai dzīvo kā zvēriem pienākas. Un ko darīsim ar zooloģiskajiem dārziem, arī dabas takām, kur taču mīt Latvijas savvaļas dzīvnieki? Viņi drīkst dzīvot tikai ierobežotā teritorijā, un tas ir humāni. Cik jauki jūtas dzīvnieki aiz žoga, kad tā otrā pusē sastājas divkājaino bars un skatās uz viņiem? Tas saucas – iepazīstam dzīvo dabu.
Ja jau savvaļas dzīvniekus laižam brīvē, tad visus. Arī tos seskus, čūskas, bruņurupučus, kas mitinās dzīvokļos. Vai viņiem tie ir normāli apstākļi? Tāpat cik normāli ir kādreizējā savvaļas dzīvnieka kaķa ķepām neļaut mūža laikā skart zemi, apgriezt nadziņus, lai neskrāpē gultas audumu? Vai mazie mīļsunīši skaļā koncertā jūtas laimīgi saimnieka padusē?
Tas viss ir tikai un vienīgi bizness. Tas, ka ziloņus, lauvas un tīģerus vadā apkārt no viena cirka uz citu, kur tie uzstājas, ir slikti, jo, redz, pirms tam tie tiek sisti, lai kaut ko iemācītu. Bet tas sunītis, kurš koncertā trīc saimniecei azotē… Vārds, ar kuru var spēlēties, ir labturība. Vistām tagad tā ir kūtiņa, kur varbūt iespīd saulītes stars. Jo ne jau saimnieki putniem cēla gaismas pielietas pilis, jo katram taču skaidrs, ka tās desmit dējējas vismaz deviņus mēnešus kašāsies zem ogu krūmiem. Kāpēc neviens neuztraucas par stresu, kādā dzīvo putni, kuri netiek ārā? Skaidrs, ir kas svarīgāks. Biodrošība. Tai jāpakļaujas. Kas ir svarīgāks par tūkstošu prieku cirkā, par dzīvnieku spēju apbrīnu, par cilvēka prasmi iemācīt savvaļas zvēram rīkoties neierasti? Izrādās – dzīvniekmīlestība, kas apslēpta zem vārda – humānisms. Lai gan, cik tur tā humānisma, cik iespējas parādīt sevi, jo, kad kāds pauž viedokli par dzīvniekiem, klausītāju netrūkst. Ja tā būtu arī tad, kad runājam par cilvēkiem.
Komentāri