Nedēļa pirms Lieldienām iezīmēja kādu Rietumu pasaulē zīmīgu gadadienu — pagājuši pieci gadi kopš ASV un tās sabiedroto iebrukuma Irākā. Irākas karš joprojām prasa jaunas dzīvības, jaunus resursus — un vienlaikus pats kļuvis par resursu politisko nostādņu paušanai.
2003. gadā, pamatojot nepieciešamību gāzt Sadāma Huseina režīmu, ASV stāstīja par Irākā it kā noslēptajiem masu iznīcināšanas līdzekļiem un to, cik Irāka ar tās toreizējo valdību ir bīstama citiem. Ja bīstama, tad bīstama, nodomāja ASV sabiedrotie, tai skaitā Latvija, un vienojās, ka iebrukums ir atbalstāms.
Režīmu gāzt bija tikpat viegli kā Sadāma Huseina pieminekli Bagdādē. Toties jaunu uzstutēt krietni grūtāk. Un kā gan lai būtu viegli, ja pēc diktatora gāšanas rokas brīvas tapa daudziem līdz tam apspiestajiem grupējumiem, kas savā valstī grib savu kārtību. Iespēja lielākajām reliģiskajām un etniskajām grupām balotēties vēlēšanās, iekļūt parlamentā un veidot valdību nenozīmēja, ka šāda iespēja jāizmanto. Plašās viedokļu atšķirības neļāva panākt vienošanos, savukārt daudziem ietekmīgiem grupējumiem netīkamā ASV roka Bagdādē gan vairo pretestību, gan situāciju kaut nedaudz stabilizē.
Piecu gadu laikā ASV ir zaudējusi triljonus dolāru, vairāk nekā četrus tūkstošus karavīru un lielu daļu uzticēšanās kredīta — gan to cilvēku acīs, kas ticēja stāstiem par masu iznīcināšanas līdzekļiem, gan stāstiem par režīma maiņas efektivitāti reģiona problēmu risināšanā. Tagad ir grūti pateikt, kas labāk — dzīvot diktatūrā, kur ar tevi var izrēķināties vadonis, vai nemitīgos nemieros, kuros ar tevi tīšām vai netīšām var izrēķināties kāds vietējais karapulks. „Labāk” vai „sliktāk” Irākas gadījumā nav atbilde.
ASV kritiķi par vienu no iemesliem, kāpēc notika 2001. gada 11. septembra terora akti, min ASV ārpolitiku, kuras dēļ vairākās valstīs, tai skaitā Tuvajos Austrumos, ir daudz neapmierināto. ASV savā globālajā „karā pret terorismu” pašlaik cīnās ar sekām, ko pati ir radījusi. Pašlaik cīņa noris nevis par to, kurš uzvarēs (uzvarētāju šādās vērtību sadursmēs nav), bet par to, kurš otram nodarīs lielākus zaudējumus. Tā kā karš pret terorismu pamatā nav pret konkrētām valstīm, bet gan pret ideoloģijām, tad iebrukumam vienā valstī var sekot iebrukums nākamajā, ar jaunām cerībām beidzot iedibināt sev saprotamu režīmu nesaprotamās valstīs.
Par Irāku tās neskaidrībā viss patiesībā ir skaidrs — problēmas ir, karš turpinās. Un turpināties tas var gadu desmitiem, kā pie palestīniešiem vai Āfrikā. Lielākā neskaidrība pašlaik ir pašā ASV. Tur šogad notiek prezidenta vēlēšanas. Viens no populārajiem saukļiem, ar ko demokrātu partija cer gūt vēlētāju atbalstu — pēc iespējas drīzāk izvest karaspēku no Irākas. Turpretim konservatīvie uzskata, ka armijas izvešana nav vajadzīga, drīzāk jau militārā kontingenta palielināšana, neizslēdzot, ka būs nepieciešams Irākas akcijai līdzīgus karagājienus turpināt.
Šie pretējie solījumi ASV gaidāmo politiku atstāj ar lielu jautājuma zīmi. No vienas puses, ASV ieildzis karš, kurā tā pati iesaistījusies, nav izdevīgs, tas grauj ekonomiku, sabiedrības atbalstu valdībai, rada ārpolitikas problēmas. No otras puses, piesolīt armijas izvešanu jebkuros apstākļos ir tikpat riskanti kā uz dullo iebrukt valstī bez kāda īpaša plāna, ko darīt tālāk. ASV neapšaubāmi pašlaik ir pasaules nopietnākā lielvara, lai gan nevar noliegt, ka līdzekļi, ar ko varenība iegūta, gandrīz 20 gadus pēc aukstā kara beigām nav pasargājusi to no iesaistīšanās jaunos aukstajos karos. Venecuēla, Ziemeļkoreja, Irāna, arī Sudāna ir redzamākās pretinieces šajā aizvien nopietnākajā frontē.
Aukstā kara pirmajos gados, kad rietumvalstis savā starpā runāja par to, ko darīt ar sadalīto Vāciju, Lielbritānijas pārstāvis NATO Lords Ismejs sacīja, ka mērķis ir „paturēt amerikāņus iekšā, krievus ārā un vāciešus pie zemes”. Šādus mēģinājumus var saskatīt arī ASV attieksmē pret Irāku, tikai ar mainītām lomām: jāpanāk amerikāņu militārā dominēšana Tuvajos Austrumos, jāpanāk, ka Irāka vairs nedraud citām reģiona valstīm un netraucē naftas piegādi, savukārt lai lielā pretiniece Irāna turas pa gabalu, norādīts izdevumā „Newsweek”.
Konservatīvo partija savu prezidenta amata kandidātu jau zina. Tas ir Džons Makeins, kvēls Džordža Buša ārpolitikas atbalstītājs. Makeina ievēlēšana būtiskas izmaiņas sejā, ko ASV rādītu vismaz tuvākos četrus gadus, neviestu lielas izmaiņas. Sliktās valstis arī turpmāk būtu sliktas, labās — tai skaitā Latvija — arī turpmāk labas. Demokrāti zina krietni mazāk. Hilarija Klintone un Baraks Obama joprojām ir sīvi konkurenti, kas cīnās par katru balsi, kas tos tuvina nepieciešamajam skaitam, lai iegūtu partijas nomināciju kandidēšanai uz prezidenta amatu, tādējādi vājinot demokrātu pozīcijas.
Ja uzvarēs demokrāti, pārmaiņas būs. Cik tās labas vai slikts, grūti prognozēt. Iespējams, ka labāk visiem, iespējams, amerikāņi vienkārši būs gribējuši, lai ir citādāk. Ne labāk, bet citādāk. Irākas karš ir tik ļoti apnicis, ka var uzspēlēt arī loto. Tomēr, lai kāds arī ir rezultāts, nedrīkst aizmirst, ka Irāka ir sagrauta un vāja, tās armija nav patstāvīga, irākieši, atbilstoši plānam, ir piespiesti pie zemes. Tādā gadījumā amerikāņiem nekas neatliks, kā palikt, lai aukstā kara skaitāmpantiņš būtu spēkā.
Komentāri