Tiekoties ar Latvijas tirdzniecības un rūpniecības kameras Vidzemes reģionālās attīstības komisijas pārstāvjiem, Ministru prezidents Aigars Kalvītis savā uzrunā īpaši akcentēja šobrīd aktuālo Latvijas – Krievijas robežlīgumu.
– Pirms vēlēšanām partijas, arī opozīcijā esošais „Jaunais laiks”, teica, ka šīs Saeimas laikā robežlīgums jāparaksta. Tāpēc vairāk nekā divus mēnešus ļoti nopietni strādājām, lai piedāvātu risinājumu, kas nonāktu pie uzvarošām beigām. Galveno uzsvaru likām uz valsts nepārtrauktības nodrošināšanu, lai nevarētu teikt, ka, parakstot šo līgumu, Latvija atteikusies no pārmantojamības tiesībām, un Krievija varētu uzskatīt, ka Latvija ir jaundibināta valsts no 1991.gada. Jo tādā gadījumā varētu apšaubīt pilsoņu kopumu valstī un teikt, ka pilsoņiem jābūt visiem, kuri kopš 1991.gada dzīvo šajā valstī. Varētu apšaubīt arī latviešu valodas statusu, darba stāžus, pensijas un daudzas citas lietas. Tāpēc nepārtrauktības faktors ir pats būtiskākais, ko nostiprinām ar 1991.gada 21.augusta Konstitucionālo likumu. Mēs piedāvājam Krievijai parakstīt līgumu, vadoties no tā, ka tai būs grūti neatzīt šo Konstitucionālo likumu, ar kuru tika atjaunota 1922.gada Satversme Latvijas Republikas teritorijā, jo Krievija uz tā bāzes ar Jeļcina dekrētu atzina Latviju. Tagad Krievija nevar teikt, ka esam kaut ko samudžinājuši, ka izvirzām kaut kādas pretenzijas. Mēs viņiem piedāvājam vēlreiz apliecināt, ka viņi neapšauba šo 1991.gada likumu un gatavi virzīties ar šo robežlīgumu uz priekšu. Esmu runājis ar daudzām juridiskajām autoritātēm, kuras apliecina, ka mūsu piedāvājums nepārprotami nostiprina valstisko pēctecību. Tiem, kuri saka, ka vajag nostiprināt to vēl stingrāk, jāsaprot, ka to var darīt, bet tad nebūs robežlīguma.
Nepareizi pārmest, ka mēs atsakāmies no Abrenes, kas pirms otrā pasaules kara bija Latvijas teritorija. Juridiski Latvija no tās atteikties nevar, jo Latvijai Abrene nepieder. Latvija starptautiski ir atzīta pašreizējās robežās. Esam pievienojušies EDSO robežu nemainības principam pēc otrā pasaules kara, arī Helsinku paktam, un, iestājoties Eiropas Savienībā un NATO, apliecinājuši, ka mums nav nekādu teritoriālu iebildumu pret Krieviju. Tikai tā tikām uzņemti šajās organizācijās, un šobrīd mums nav juridisku tiesību pastāvēt uz faktu, ka tā ir Latvijas teritorija.
Manuprāt, jautājums par Abreni ir emocionālas dabas. Nenoliedzu, ka tā ir ļoti būtiska mūsu valsts vēstures sastāvdaļa, bet šinī brīdī mums nav neviena sabiedrotā, kas mūs aizstāvētu robežstrīdā ar Krieviju. Šobrīd jāpieņem politisks lēmums, ejam uz priekšu, vai uz 20 – 30 gadiem aizmirstam. Ja līgums tagad ir iniciēts otro reizi un to atkal izgāž, trešo reizi to nebūs iespējams izdarīt ilgstoši. Ne Krievija to gribēs darīt, ne mums izdosies mobilizēt sabiedrotās valstis, kas mūs tagad atbalsta un aktīvi darbojas, tostarp Vācija un ASV, lai šis līgums tiktu noslēgts.
Šajā brīdī ir vienkārša izšķiršanās, vai ejam uz priekšu attiecībās ar Krieviju un mēģinām sakārtot paši savu valsts robežu. Vajag nodibināt normālas ekonomiskās attiecības, parakstīt līgumus arī citās jomās, respektīvi, sākt dzīvot normālu kaimiņu dzīvi. Lai ilgtermiņā nodrošinātu Latvijas attīstību, mums jāizmanto visas ekonomiskās iespējas, un austrumos tās ir milzīgas. Labs piemērs ir Somija, kas ceturto daļu no nacionālā kopprodukta ģenerē biznesā ar Krieviju. Somi izmanto šīs iespējas, ko arī mums vajadzētu darīt.
Vai līguma noslēgšana ar Krieviju atbilst Satversmei, to oponenti vienmēr izvirza kā centrālo argumentu. Jāsaprot, ka to noskaidrot var tikai pēc likuma stāšanās spēkā. Tikai tad Satversmes tiesa varēs izvērtēt. Es, lasot Satversmi, šo jautājumu saprotu pavisam citādāk. Esmu iepazinies arī ar Satversmes rakstītāju diskusijām un analizējis vēsturisko pēctecību. Tolaik visvairāk baidījās no Latgales separātisma, ka tā varētu atdalīties no Latvijas, tāpēc 3.pantā iestrādāja šos četrus vēsturiskos novadus un 77.pantā – tautas nobalsošanu. Ja kāds no novadiem grib atdalīties, rīkojams referendums. Bet šajos gados robeža mainījusies daudzās vietās, un nekad nav rīkots referendums. Igaunijai atdota Roņu sala, Lietuvai atdota daļa teritorijas, pretī saņemot citu. Tāpēc nav pa-matoti teikt, ka Abrene ir būtiska Latgales daļa un par to jārīko referendums. Latgale no Latvijas nav izstājusies un negatavojas to darīt.
Ja 20 Saeimas deputāti apstrīdēs robežlīgumu Satversmes tiesā, tā lems, analizēs un dos savu atzinumu. Ja tiks atzīts, ka līgums neatbilst Satversmei, būs jārīko referendums par 3.panta grozīšanu, kas ir liels politisks risks un politisks strupceļš. Bet tas nevar kalpot par iemeslu, lai mēs neko nedarītu. Pierakstījis Jānis Gabrāns
Komentāri