Sabiedrībā uzvirmojušas kaislības ap robežlīgumu, ko Latvijas valdība gatavojas noslēgt ar Krieviju. Rīgā pulcējas cilvēku grupas ar plakātiem, taurēm, bungām, cenšoties pievērst uzmanību savam viedoklim šajā jautājumā. Skan kaismīgi saukļi, netiek žēloti sarkastiski epiteti valdības pozīcijas kritikai. Masu mediji šīs akcijas tiražē pietiekami plaši un tās rezonē sabiedrībā.
Par to nav ne ko brīnīties, ne uztraukties. Šādas pilsoniskās aktivitātes izpausmes liecina, ka Latvijas valstī arvien vairāk nostiprinās demokrātiskas sabiedrības dzīves normas, kur ikvienam indivīdam ir tiesības brīvi paust savus uzskatus.
Svarīgi saprast lietas būtību, atšķirt šķietami patriotisko verbālo ekvilibristiku no problēmas reālā satura, grupu intereses no visas Latvijas sabiedrības, valstiskām interesēm. Šai gadījumā valdības reālpolitikai oponē politikāņi, kuri, apelējot pie nacionālām jūtām, mēģina uzspodrināt savus pabālējušos reitingus.
Nacionālās jūtas ir trausls instruments, tās var viegli uzbudināt, ievainot. Pārestības, pazemojumi un ciešanas, ko vēstures gaitā latviešu tautai nācies pārciest no svešzemniekiem gan no austrumu, gan rietumu puses, atstājušas pēdas tautas mentalitātē. Īpaši svaigi otrā pasaules kara pārdzīvojumi, ko Latvijas valstij un tautai sagādāja abas karojošās puses, tai skaitā padomju varas organizētās masveida deportācijas. Sadzīves apziņas līmenī tās nereti asociējas ar Krievijas vārdu, kaut patiesībā arī krievu tauta cietusi lielus cilvēku upurus ne tikai karā, bet arī sarkanā terora, staļinisko ”tautas ienaidnieku” raganu medību laikā, arī vēlākos gados. Taču šo faktu reti kad piemin, vienkāršoti identificējot PSRS ar Krieviju. Tālab tāda vai citāda veida pretkrieviski lozungi vai akcijas rod samērā auglīgu augsni. Te gan jāpiebilst, ka viena pagale nedeg. Arī Krievijā palaikam notiek primitīvas propagandas akcijas, izskan lielkrievu šovinisma garā ieturēti politikāņu paziņojumi, tendenciozi tiek interpretēti Latvijas politiskās dzīves procesi.
Šādā situācijā Abrenes jautājuma aktualizācija neizbēgami uzsilda politiskas kaislības. Spekulējot uz nacionālām jūtām, var saduļķot politiskos ūdeņus un tādos var sazvejot savas pozīcijas atbalstītājus, kuri lēmumus pieņem uz emociju viļņa. Situāciju tēlaini varētu salīdzināt ar hokeja spēli, kurā Latvijas patriotu komanda ripu ar nosaukumu ”Abrene” dzen Krievijas komandas vārtu virzienā, izraisot savu fanu uzmundrinošus saucienus: ”Dar’, ko var, dar’, ko var, Latvijai ir jāuzvar!”. Neklusē jau arī otras komandas līdzjutēji.
Taču jautājums ir pietiekami nopietns, lai par to vienkārši ironizētu. Svarīgi censties robežlīguma problēmu vērtēt iespējami bezkaislīgāk, analizēt tā būtību no dzīves realitātes pozīcijām. Jau vairākus gadu desmitus Latvija dzīvo un attīstās bez Abrenes apriņķa. Bez tā atguvusi valstisko suverenitāti, atkal kļuvusi starptautiski atzīta valsts, pilntiesīga Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts. Starp citu – nav nekādu ziņu, ka Atmodas laikā tautas manifestācijās Mežaparkā, Daugavmalā un uz barikādēm būtu piedalījušies šī kādreizējā Latvijas apriņķa iedzīvotāji. Nav arī dzirdēts, ka šīs teritorijas pašreizējie iedzīvotāji būtu izteikuši vēlmi mainīt savu valstisko piederību. No šī fakta izrietošās politiskās konsekvences arī nevajadzētu ignorēt. Nav jābūt īpaši tālredzīgam, lai apjēgtu, ka Abrenes variants nebūt nesola Latvijai ceļu ar vienvirziena kustību.
Valsts politiku nevar veidot uz emocijām. Ar šķietami patriotiskiem, bet politiski bezperspektīviem lozungiem var uz laiku samulsināt kādu sabiedrības daļu, taču tie ved politiskā strupceļā, neizbēgami sarežģījot Latvijas pozīcijas starptautiskajā arēnā. Nav šaubu, ka normāla robežlīguma noslēgšana ar Krieviju, de facto situācijas juridisks noformējums visnotaļ atbilst reālajām Latvijas valsts interesēm, tās ekonomiskās attīstības vajadzībām, tās statusam kā Eiropas Savienības austrumu robežas daļai.
Šobrīd, ietilpstot jaunā ekonomiskā un politiskā veidojumā – Eiropas Savienībā, Latvijas valsts un valdība sastopas ar jauniem izaicinājumiem, jaunām problēmām. Eiropas Savienība nav nekāda Leiputrija. Dalībvalstu intereses nebūt nav un nevar būt identiskas. Starptautiskie monopoli, lobējot ES birokrātisko aparātu, tiecas iegūt Austrumeiropas valstu tirgus savu preču un produkcijas realizācijai, izmanto šo valstu cilvēku resursus kā lētu darbaspēku. Šī procesa simptomus jau redzam arī Latvijā. ES spiediena rezultātā tiek likvidēta cukurbiešu ražošanas un pārstrādes nozare, piekrastes zvejniecība. Ārzemju kapitāls pārņem savā kontrolē arvien lielāku Latvijas ekonomikas daļu. Desmitiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju, tai skaitā kvalificēti speciālisti, pamet tēviju, pārdodot savu darbaspēku svešu zemju kapitālam. Vai uz šādām tendencēm var vienaldzīgi raudzīties tie, kam patiesi rūp Latvijas valsts un tautas šodiena un rītdiena? Taču nezin kāpēc neviena patriotiskā organizācija par to īpaši neuztraucas, mītiņus un piketus neorganizē.
Latvijas valsts vietu un lomu jaunajā vēsturiskajā situācijā noteiks nevis jezga ap Abreni, juridiski knifi, bet vispirms valdības spēja adekvāti reaģēt uz Eiropas Savienībā un pasaulē notiekošiem procesiem, prasme realizēt Latvijas valsts nacionālām interesēm atbilstošu politiku Eiropas kontekstā, spēja nodrošināt valsts iekšēju stabilitāti, nacionālās ekonomikas dinamisku attīstību, arvien pilnīgāku tautas materiālo un garīgo vajadzību apmierināšanu. Kurss uz Abreni ved kuģa ”Golden Sky” likteņa virzienā.
Komentāri