Martā Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) nolēmusi veidot jaunu Latvijas televīzijas kanālu. Kanāls raidīs krievu valodā un būs atbilde Krievijas propagandai. Taču, lai šie centieni būtu veiksmīgi, ir nepieciešams tāda veida politisks atbalsts, kuru gūt būs visai sarežģīti.
Iecere par televīzijas kanāla veidošanu ir saprātīga. Vienlaikus ir žēl, ka bija nepieciešams nonākt līdz pašreizējai ģeopolitiskajai situācijai ar Krievijas agresiju Ukrainā un spēka demonstrēšanu, kā arī informatīvajām kampaņām pret citām valstīm, lai vietējie politiķi attaptos, cik Latvija ir viegli ievainojama. Taču šī ievainojamība pirmām kārtām ir gan pašas Latvijas līdzšinējās politikas (vai tās neesamības) rezultāts. Var daudz un pamatoti runāt par vēsturiskajiem iemesliem, kāpēc Latvijā ir liela krievvalodīgo kopiena, kurā ievērojama daļa ir nepilsoņi; var runāt par to, ka viņiem visiem ir iespējas iegūt Latvijas pilsonību, ja vien viņi paši vēlētos kārtot naturalizācijas eksāmenu. Var runāt arī par daudz ko citu, taču ir jāņem vērā arī realitāte, ka šādas runas pēdējo 25 gadu laikā nav īpaši daudz mainījušas – daļa Latvijas iedzīvotāju noraida virkni oficiālo nostādņu, kas ir Latvijas valsts pamatā, tai skaitā par vēsturiskajiem notikumiem un valodu. Latvijas valdība visu šo gadu laikā nav spējusi panākt, ka krievvalodīgie nopietni uztver oficiālo institūciju sacīto.
Latvijas amatpersonas nereti norāda, ka problēma ir Krievijas informatīvā klātbūtne Latvijā. Šīs bažas īpaši pastiprinājušās kopš Ukrainas kara sākuma. Pērn NEPLP nolēma uz dažiem mēnešiem ierobežot Krievijas telekanāla “Rossija RTR” retranslāciju Latvijā, jo tā raidījumos attaisnota Krievijas agresija pret citu valsti. Mediji savukārt ir satraukušies par to, cik plaša ir dažādu Krievijas televīzijas kanālu pieejamība Latvijā – šie kanāli piedāvā izdevīgus retranslācijas noteikumus, kamēr vietējie mediji visā Latvijas teritorijā nemaz nav uztverami.
Krievijas televīzijas kanālu plašā pieejamība Latvijā nudien ir nozīmīgs jautājums. Taču ne mazāk nozīmīgs ir arī jautājums par to, kāpēc Krievijas valdības kontrolētie mediji pie mums ir populāri. Daļēji tas ir tādēļ, ka Krievijai labvēlīgo telekanālu rīcībā ir milzīgi resursi, ar kuriem auditoriju var piesaistīt: tie spēj apmaksāt labu izklaides raidījumu veidošanu un piedāvāt citus saistošus materiālus, un līdz ar to piedabūt skatītājus noskatīties arī sevis veidotās ziņas, kurās dažādi notikumi tiek atveidoti Kremlim vēlamā gaismā. Taču daļēji šie telekanāli vietējās publikas acīs ir pievilcīgi arī tādēļ, ka tajos tiek stāstīts tas, pēc kā Latvijas krievvalodīgo vidū ir pieprasījums. Un tad ir bezjēdzīgi stāstīt, cik slikti, ka šāds pieprasījums pastāv un ka eksistē kādi ārēji spēki, kas to vēlas un spēj apmierināt. Šāds pieprasījums ir veidojies un attīstījies Latvijas politiķu un citu amatpersonu acu priekšā. Tas ir ne visai veiksmīgo sabiedrības integrācijas centienu tiešs blakusefekts.
Līdz ar to jaunā telekanāla veidošana nesniegs vēlamo mērķi, ja šāds telekanāls nebūs daļa no plašākas Latvijas politikas, kas orientēta uz visu savu iedzīvotāju grupu uzrunāšanu. Šādai pieejai cita starpā ir jāietver dažādu pārpratumu novēršana, mītu kliedēšana un norišu skaidrošana tādā veidā, lai vietējā publika būtu gatava klausīties. Piemēram, daļa krievvalodīgo uzskata, ka Latvijas politiskā elite viņus pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā piemānīja, jo pret atbalstu Latvijas neatkarībai it kā solīja visiem pilsonību, taču neiedeva. Kurš ko toreiz solīja, un vai tie, kas solīja, bija tie paši, kuriem bija vara šādus solījumus pildīt? Šie samērā nesenās vēstures notikumi būtiski ietekmē ievērojamas sabiedrības daļas priekšstatus arī par daudziem turpmākajiem notikumiem Latvijā, un tie būtu pelnījuši kritisku izvērtējumu, un, protams, ir būtiski, ka par tiem uzzinātu Latvijas sabiedrība. Tāpēc televīzijas kanāls ar speciālu mērķauditoriju šeit ļoti noderētu. Taču pati telekanāla esamība nebūs glābiņš, ja varas augstākos līmeņos nenotiks akcentu maiņa par to, kā piesaistīt valstij Latvijas iedzīvotājus neatkarīgi no viņu etniskās un lingvistiskās piederības.
Vai vara ir gatava šinī virzienā strādāt? Pārliecības par to pašlaik nav. Lai gan pēdējā laikā vairāki dažām partijām piederoši ministri ir uzsvēruši, ka Latvijai ir jākopj sava informatīvā telpa, pašlaik šajos izteikumos trūkst konkrētības, kā tas būtu darāms. Nav arī zināms, ko valdība teiks par jaunā kanāla koncepciju, kuru NEPLP pašlaik izstrādā. Zaļo un zemnieku savienības Saeimas frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis prognozējis, ka grandiozās ieceres par telekanāla veidošanu atdursies pret naudas trūkumu – papildu līdzekļi ir nepieciešami daudz kam, tai skaitā skolotāju algām, valsts drošības stiprināšanai un citām jomām, un nauda nav “jāgrūž nezin kur”.
Latvija pārāk vēlu ir atģidusies, ka tai ir aktīvi jāpiedalās cīņā par savu iedzīvotāju uzmanību. Labāk vēlu nekā nekad – taču pat tagad nav izpildīti priekšnoteikumi, lai šie cīniņi būtu efektīvi. Jānis Buholcs
Komentāri