Jūlijs daudzviet Latvijā ir izteikts kultūras brīvdabas pasākumu mēnesis. Cēsīs savulaik sabrauca klausītāji no tuvākām un tālākām vietām, lai baudītu Imanta Kalniņa mūziku.
Imantdienas allaž saistītas ar Cēsīm, bet nu jau vairākus gadus šis lielā mēroga kultūras pasākums pie mums vairs nenotiek. Šajā gadā pat Mazās Imantdienas nenotika Cēsu novadā, kā ierasts līdz šim, Vecpiebalgas pusē, bet gan Salacgrīvas novada Liepupē.
Pašas pirmās Imantdienas gan norisinājās kā pieticīgs autorvakars Inešu pagasta, tolaik ciema, “Vecpaulānu” mājās dzīvojošajam komponistam. Idejai auga spārni, un ar laiku Imantdiena kļuva par neatņemamu notikumu ik jūliju, parasti tieši vistuvāk Imantu vārda dienas datumam. Tā kā padomju okupācijas režīmā tautas pulcēšanās reizes tika rūpīgi ierobežotas un uzraudzītas, tas attiecās arī uz pasākumiem, kuru centrā bija mūzika, tad šāds neformālā vidē rīkots koncerts viesa bažas drošības iestādēm. 1982.gadā Imantdienu autorvakara koncertu aizliedza rīkot. 1995.gadā Imantdienas tradīcija tika atjaunota, koncertam pakāpeniski izvēršoties par ikgadēju festivālu. Tajā piedalījusies liela daļa redzamāko Latvijas dziedātāju, dziedošie aktieri, operas solisti, ar I.Kalniņa daiļradi visciešāk saistītie ansambļi, komponista ģimenes locekļi, kuru profesija saistīta ar mūziku, skatuvi.
Lielākie Imantdienas koncerti Cēsu pils parkā allaž sapulcināja vairākus tūkstošus. Pirmais apmeklētāju skaita rekords tika uzstādīts 1996.gadā, kad Imantdienās uzstājās tolaik populārā apvienība “Autobuss debesīs” – tad koncertu klausījās ap 10 tūkstošiem cilvēku, bet divus gadus vēlāk Cēsīs, kad Imantdienas ilga divu dienu garumā, klausītāju skaits pieauga jau līdz sešpadsmit tūkstošiem! Vēl īsi pēc tūkstošgades mijas Imantdienas bija viens no visapmeklētākajiem koncertiem Cēsīs.
Kādēļ lielais notikums no šāda mēroga palēnām sāka kļūt arvien mazāks? Iespējams, paaudžu nomaiņas dēļ. Jauniešus arvien vairāk sāka interesēt cita veida kultūras un muzikālie pasākumi, turklāt jāatceras laiks, kad tik bieži notiekoši skaļie koncerti ar vibrācijām sāka radīt zināmu apdraudējumu viduslaiku pils drupām.
Imantdienas iespiedušās prātā no bērnības, kad bieži Cēsu pils parkā norisinājās arī operas, baleti un cita veida kultūras notikumi, tomēr tieši Imantam Kalniņam veltītais pasākums neapšaubāmi ir viens no Cēsu kultūras vizītkartes stūrakmeņiem. Imanta Kalniņa mūzika ir skaista, ēteriska, tāds nemirstīgs mantojums, kurš tomēr lielākoties asociējas ar Padomju Savienības nogali un Atmodas laiku. Pat ar ne tik grandiozu apmeklētāju skaitu kā kādreiz – Imantdienu koncerti noteikti vienmēr tiks saistīti ar Vecpiebalgas, Cēsu un Siguldas pusi. Pieļauju, ka Imantdienu zelta laikmets arī ir pagājis, jo tā paaudze, kas uzaugusi ar komponista mūziku, jau ir krietni gados un lielus masu pasākumus apmeklē daudz retāk. Protams, vēl pandēmija, kas mums visiem atņēma jebkādus sabiedriskus un kultūras pasākumus, un var jau būt, ka pat paguvām ieiet pavisam jaunā dzīves ritmā – bez vajadzības doties ārpus mājas, lai meklētu izklaidi. Iespējams, iemācījāmies, ka sevi izklaidēt, atrodoties savā ierastajā māju vidē – tai skaitā pat koncertus vērot, bija iespējams attālināti no sava ērtā dīvāna!
Visām lietām reiz pienāk tāds kritums pēc kulminācijas, un arī šis muzikālais pasākums nav izņēmums, tomēr tas nenozīmē, ka šis kultūras notikums vēl ilgi nepaliks vēstures svarīgāko notikumu lappusēs. Galu galā mūzika ir nemirstīga, un dvēseliski garīgais ziņojums, kas tajā iekodēts, iet cauri visiem laikiem. Tagad, šķiet, Cēsu vārds kultūras un sociāli nozīmīgu notikumu kontekstā visbiežāk izskan ar vasaras Mākslas festivālu vai sarunu festivālu “Lampa”, un jādomā, ka mūsu pilsēta ar savu bagātīgo kultūrvēsturisko mantojumu vienmēr pratīs radīt jaunus notikumus, kādi nekur citur Latvijā, iespējams, nemaz nenotiek.
Komentāri