Savu prezidentūras laiku Vaira Vīķe-Freiberga pabeidza visai efektīgi. Abi viņas amata termiņi bija noritējuši veiksmīgi, tautas mīlestība iemantota, arī politiskās partijas beigās drusku patramdītas. Viņai palīdzēja arī tas, ka pēcgājējs Valdis Zatlers nebija pārliecinoši izvirzīts amatam. Uz viņa fona V. Vīķe-Freiberga bija ilustrācija tam, kādam prezidentam ir jābūt, kā tam jārunā un jāuzvedas. Citiem vārdiem sakot, V. Vīķei-Freibergai pēc tam, kad nolika prezidentes pilnvaras, rokās palika liela ietekme un itin plašs atbalstītāju pulks, ko vajadzības gadījumā kādam uzrīdīt. Un, lai gan pēdējā laikā ieskanējās arī pa kritiskam vārdam, tomēr nekādos būtiskos skandālos iesaistīta prezidente nebija.
Un tomēr viņai, tāpat kā daudziem citiem ļaudīm, kas darbojas politikā, gadījies pa ķibelei. Masu saziņas līdzekļos pagājušajā nedēļā parādījās ziņas, ka V. Vīķe-Freiberga neglītā kārtā piesavinājusies prezidentūras laikā sadāvinātos pulksteņus. Tā vietā, lai šīs vērtīgās lietiņas izpirktu, tika sadzejoti dokumenti, kuros speciālisti norāda, ka pulksteņi bijuši nolietoti, ar defektiem un tamdēļ norakstāmi. Tas netraucēja arī pēc prezidentūras beigām ar kādu no saviem iemīļotajiem laikrāžiem parādīties publiskos pasākumos.
V. Vīķe-Freiberga, lūgta komentēt šādu informāciju, norādīja, ka tas droši vien esot kāda nelabvēļa sveiciens kā reakcija uz viņas izteikumiem, ka varētu doties politikā. Redzams, ka Latvijas politikai raksturīgu runāšanu bijusī prezidente pārzina labi — provokācija teju universāls skaidrojums, jo ļauj atbildēt, nepaskaidrojot notikušo pēc būtības.
To, ka šī informācija ir kāda nelabvēļa sveiciens, var saprast arī bez V. Vīķes-Freibergas paskaidrojuma. Protams, nelabvēlis — ne jau labvēlis. Tomēr tas nemaina lietas būtību — amatpersona, domājams, esot pie skaidras apziņas, ir blēdījusies un cerējusi, ka neviens jau tāpat neuzzinās. Pamatā šis gadījums pastāsta, ka šis cilvēks ir tāds pats kā daudzi citi šajā vidē ienākušie un pret viņu uzturas tāpat. V. Vīķes-Freibergas rīcība daudz neatšķiras no V. Zatlera rīcības. V. Zatleram, kopš koalīcija viņu izraudzīja prezidenta amatam, bija gana daudz laika, lai noslēptu savus dažādi traktējamos darījumus, bet viņš cerēja, ka tiks cauri tāpat. Arī V. Vīķei-Freibergai bija iespējas rīkoties, lai šādas likstas viņu nepiemeklētu — diez vai viņa pati nezināja, ko dara. Zināja, taču cerēja, ka neviens nepamanīs. Taču viņai, kas par prezidenti bija astoņus gadus, arī vajadzēja zināt, ka ikviens tumšs vai vismaz pelēks darījums ir kārts nelabvēļa rokās. Kad vajadzēs, atsūtīs sveicienus.
V. Vīķe-Freiberga nav vienīgā, kam sanācis pagozēties dažādos prožektoros. Šis publiskais pliķis ir līdzīgs tam, kādu saņēma nu jau bijušais KNAB vadītājs Aleksejs Loskutovs. Lielu naudas summu pazušana no seifiem un izgāzušās operācijas arī var nosaukt par provokāciju, ja ir vēlēšanās. Par provokāciju var nodēvēt arī žurnālistiem piespēlētus dokumentus, kuros izlasāma kompromitējoša informācija. Taču, ja godīgumu politikā un valsts pārvaldē mēs uzskatām par pašsaprotamu mērķi, uz ko jātiecas, tad nav īsti svarīgi, vai šādas informācijas parādīšanās ir vai nav provokācija. Svarīgs pirmām kārtām ir fakts: vai nelikumība ir notikusi, vai arī tā tikai izskatās pēc nelikumības.
Šādi gadījumi mums māca, ka tiecamies domāt labā un sliktā kategorijās. Proti, ir ļaudis, par ko zinām — tie ir „labie”. Un ir citi, par ko tāpat zinām, ka tie ir „sliktie”. Kad šādas kategorijas izveidojas, pazūd kritiskums un kļūst grūti pieņemt, ka šis „labais” cilvēks spētu darīt ko sliktu vai būt nepiemērots savam amatam. Aleksejs Loskutovs, tāpat kā Vaira Vīķe-Freiberga, paspēja izdarīt daudz. Ja cilvēks sevi kopumā ir labi parādījis, viņam var piedot kādu neizdošanos, uzmanības iesnaušanos vai citas likstas. Tomēr teikt, ka šādas nebūšanas neko nenozīmē un ka uz tām var pievērt acis, ir riskanti — tāpēc vien, ka cilvēki nemēdz būt pavisam balti, tādi, kam nav neviena plankumiņa. Ir tikai tādi, kam plankumiņu vairāk, un tādi, kam mazāk. Veids, kā nedzīvot ilūzijās par to, ka notiek izrēķināšanās ar vienīgo iespējamo pretkorupcijas speciālistu vai vislabāko iespējamo prezidenti, ir rūpīgi izvētīt informāciju, kas mums par viņiem ir. Un tad ir jautājums, vai pret visiem cilvēkiem un to tumšajiem plankumiem mūsu attieksme ir vienāda.
Ja V. Vīķe-Freiberga vēl būtu prezidente, šāda veida „pulksteņu lieta” viņai varētu maksāt dārgi. Pašlaik, kad viņa no aktīvās politikas redzamās daļas ir nedaudz attālinājusies, šis skandāliņš viņai sagādās tikai morālas dabas pārmetumus. Tas nemaina to, ka viņa ir bijusi laba prezidente, taču neļauj uzskatīt, ka viņas kā politiķes morāle ir pārāka nekā citiem.
Komentāri