Starptautiskais saspīlējums Saeimas priekšvēlēšanu gaisotnē ir ērta tēma, lai politiķi varētu izklāstīt savu redzējumu par vēlamajiem Latvijas attīstības virzieniem. Taču, lasot daža laba kandidāta izteikumus, rodas iespaids, ka viņš tikai tagad ir pamanījis ģeopolitisko realitāti un Latvijas ilgstoši nerisinātās problēmas.
Partijas “Latvijas attīstībai” līderis Einārs Repše pagājušajā nedēļā publicētā viedokļrakstā uzsver, ka “notikumi Ukrainā mūs ir nolikuši jaunas politiskās, ekonomiskās un teritoriālās realitātes priekšā”. Viņš brīdina, ka Latvijai ir jāpārtrauc gaidīt glābēji un jāspēj sevi glābt pašai. Tas viss ir pareizi, bet diemžēl ne tuvu nav pārliecības, ka tie, kuri runā par ilgtermiņa plānošanas nepieciešamību, paši uz šādu sniegumu ir spējīgi.
E. Repše savā rakstā norāda, ka Latvijas bruņoto spēku sagatavotība ir zema un tehniskais nodrošinājums nav pietiekamā līmenī, kā arī brīdina, ka Latvijai nevajag paļauties tikai un vienīgi uz to, ka nepieciešamības gadījumā Latviju izglābs NATO. Kā alternatīvu viņš piemin Šveices piemēru. Tur arī pašlaik mājas tiek būvētas tā, lai izturētu bombardēšanu un visiem iedzīvotājiem ir pieejamas patvertnes, kur slēpties uzbrukuma gadījumā. Viņš norāda arī uz Somiju – vienīgo Eiropas Savienības valsti, kas robežojas ar Krieviju, taču nav NATO sastāvā. Tā vietā Somijai ir liels rezervistu skaits, kā arī atbilstoša aizsardzības politika.
Tas viss ir lieliski. Patiesi, ir valstis, kurās novērojama plānošana ilgtermiņā. Turklāt pieeja aizsardzības jomai nebūt nav vienīgā, kurā Latvija no šādām valstīm varētu iedvesmoties. No īsteni veiksmīgām valstīm būtu jāmācās, kā neizsaimniekot valsti un nenovest to tuvu bankrotam. Ja ir iespējams nodrošināt to, arī reālai aizsardzībai nepieciešamo līdzekļu, visticamāk, pietiks.
Taču ir savādi šāda veida pārdomas par Latvijas apdraudējumu dzirdēt no cilvēka, kurš ir bijušais Latvijas aizsardzības ministrs, finanšu ministrs un ministru prezidents. Šādas atklāsmes būtu piedodamas cilvēkiem, kuri nav darbojušies Latvijas vai starptautiskajā politikā un pat nav uzmanīgi sekojuši līdzi norisēm. Tādā gadījumā būtu saprotams, ka cilvēks par Latvijas iespējamajiem draudiem iedomājas tikai tad, kad, piemēram, Krievija ciniski un ar precīzi izplānotām darbībām atņem Ukrainai Krimu. Taču, ja politikas veterāns pašlaik visā nopietnībā izsaka tādus apgalvojumus kā “valsts drošībai nekavējoties ir jākļūst par prioritāti Latvijas politiskajā dienas kārtībā” un “jebkurš lēmums ir jāpieņem, vērtējot to caur valsts aizsardzības prizmu”, tas atgādina, ka viena no Latvijas lielākajām likstām ir nespēja nošķirt problēmas no to risinājumiem.
E. Repšes izteikumos nekādu īpašu aplamību nav. Taču vēlētāji no politiķiem sagaida tālredzību, nevis runāšanu par norisēm tad, kad tās ir kļuvušas acīmredzamas. Aizsardzības joma ir tikai viens no piemēriem tam, ka Latvijā ar ilgtermiņa plānošanu līdz šim ir ne pārāk sekmējies. Taču E. Repšes viedokļraksts nevis sniedz nozīmīgu informāciju par to, kas būtu darāms, bet gan paskaidro, kāpēc tas tā ir. Ja par draudiem un iespējām politiķi sāk domāt tikai tad, kad nopietniem risinājumiem laika vairs nav, diez vai var sagaidīt, ka Latvija būs labi sagatavojusies un nepaliks zaudētāja.
Līdzšinējo aizsardzības politiku diez vai var uzskatīt par efektīvu. Daļa no aizsardzības budžeta ilgstoši tērēta ar militāro jomu tikai daļēji saistītos vai nesaistītos projektos. Aizsardzības budžetā iekļautas lielas naudas summas, kas tērētas Latvijas Bankas apsardzei, Satversmes aizsardzības birojam, valsts prezidenta vizīšu rīkošanai, pieminekļu atjaunošanai; dāsni tēriņi bijuši sporta nozarē. Valdība saviem NATO partneriem stāstījusi, ka mūsu militārais budžets pieaug, taču noklusējusi, ka šis pieaugums diez vai būtiski uzlabo mūsu aizsardzības spējas. Daļēji tas bijis tāpēc, ka iepriekšējos gadus tik nozīmīga starptautiska saspīlējuma, kas liktu izteikt šaubas par Latvijas drošību, nav bijis. Tas līdz ar Latvijas kā NATO dalībvalsts statusa radīto drošības sajūtu ļāvis uzskatīt, ka aizsardzības jomā viss ir kārtībā. Tikai tad, kad sāk briest reāls militārs konflikts tepat netālu, politiķi pamostas un aizgūtnēm stāsta par bīstamo situāciju – it kā tā būtu parādījusies pēkšņi.
Arī citās jomās Latvijas jaunāko laiku vēsturē netrūkst piemēru šādam ilgtermiņa perspektīvas trūkumam. E. Repše pats atzīst, ka ekonomiskā krīze tik smaga bija tāpēc, ka valsts neņēma vērā pazīmes par gaidāmajām problēmām. Viņš krietni mazāk vēlas runāt par konkrētākiem jautājumiem – it īpaši jau tiem, kuri savulaik ir bijuši tiešā viņa pārraudzībā. Tas, ka jau 2009. gadā bija zināmi ar valsts galvojumu “Liepājas metalurgam” saistītie riski, E. Repšem netraucēja šo galvojumu atbalstīt. Atbildīgo par to, ka valstij pašai aizdevums bija jāatmaksā, protams, nav. E. Repše ir drusku atjauninājis savu ideālistisko retoriku un gatavojas “attīstīt” Latviju tālāk. Jānis Buholcs
Komentāri