Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (KNAB) gadiem ilgi turpinājušās iekšējās cīņas. Taču Latvijas politiskajā vidē nevienam nav bijis vēlēšanās vai spējas šo problēmu risināt.
KNAB lielāku ievērību ir guvis nevis ar kādiem panākumiem korupcijas apkarošanā, bet gan ar plēšanos starp ietekmīgajiem iestādes darbiniekiem. Priekšnieks Jaroslavs Streļčenoks vairākkārt ir mēģinājis no darba atlaist vai vismaz pazemināt amatā Jutu Strīķi. Ritot KNAB reorganizācijas procesam, tajā vieta vairs neatrodas arī vairākiem citiem ietekmīgiem ilggadējiem darbiniekiem, kas notiekošo saista ar izrēķināšanos. Katram pašam atliek vien izlemt, kurai pusei noticēt – tiem, kas stāsta, ka J. Streļčenoks un viņa atbalstītāji iznīcina tik svarīgo iestādi, vai arī tiem, kas norāda, ka atlaistie vai citādos veidos ietekmētie darbinieki nebūt nav tik balti un pūkaini, kā viņiem pašiem par sevi labpatīk domāt. Šovs, ko abas konfliktējošās puses Latvijas sabiedrībai demonstrē, ir pilns ar dažāda līmeņa klases paraugdemonstrējumiem šaubu sēšanas un aizdomu radīšanas mākslā – nereti tas tad arī ir viss, kas nepieciešams, lai sabiedrībā nostiprinātos viedoklis, ka tieši šī konflikta puse ir “labie” un šī – “sliktie”.
Tanī pašā laikā krietni mazāk šaubu ir par to, ka iesaistīto pušu reālās rīcības spējas ir krietni pieticīgākas. J. Streļčenoks jau tik daudz reižu ir mēģinājis atbrīvoties no J. Strīķes, bet līdz šim ir zaudējis – tas nav nopietni. Ja reiz biroja vadītājs uzskata, ka ir pamats darbinieci atlaist, viņam ir jāatbild par to, lai process noritētu juridiski korekti un argumenti būtu pārliecinoši. Taču tiesu šie argumenti vai veids, kā tie izteikti, līdz šim nav pārliecinājis.
Pirms došanās atvaļinājumā KNAB vadītājs J. Strīķi nu ir atlaidis jau ceturto reizi. Zīmīgs signāls šajā brīdī bija premjerministra M. Kučinska paziņojums, ka viņš KNAB darbā nejauksies un tur notiekošo nekomentēs. KNAB ir ministru prezidenta pārraudzībā esoša iestāde, līdz ar to valdības vadītājam ir zināmas iespējas ietekmēt tur notiekošos procesus. Iepriekšējais premjers Valdis Dombrovskis šīs iespējas bija izmantojis, divas reizes atceļot J. Streļčenoka rīkojumu par J. Strīķes atbrīvošanu no amata. Tomēr šāda iesaistīšanās KNAB darba normalizēšanā, kā redzams, neko daudz nedeva, un iekšējās cīņas turpinājās.
KNAB formāli ir neatkarīga iestāde, līdz ar to daļēji ir saprotama politiķu vairīšanās no plašākas līdzdalības šīs institūcijas problēmu risināšanā. Tomēr tik daudzu gadu pieredze ir atkal un atkal apstiprinājusi, ka pats no sevis šinī iestādē nekas neatrisināsies. Ir nepieciešams skaidrs atzinums, vai KNAB nedienas ceļas tikai no iestādes personāla savstarpējās nesaprašanās vai arī tam ir kādi strukturāli iemesli, kuriem pamatā ir iestādes specifiskā uzbūve un hierarhija. Un ir nepieciešams rīcības plāns, kā situāciju mainīt.
Abām strīdus pusēm politiskajās aprindās ir savi atbalstītāji. Tomēr arī viņi acīmredzot turpina uzskatīt, ka šī vienkārši ir cīņa dažādu pozīciju pārstāvju starpā un pats svarīgākais ir vienkārši atbalstīt “savējos”, palīdzēt tiem noturēties pēc iespējas ilgāk. Par to liek domāt kaut vai tas, ka no politiķiem ir vieglāk iegūt atbildes par to, vai viņi atbalsta vai neatbalsta J. Streļčenoku KNAB vadītāja amatā, nevis par to, kā konfliktu izbeigt un kā veicināt, lai KNAB vairāk resursu velta saviem tiešajiem darba pienākumiem. Var jau minēt, ka, atbrīvojoties no J. Strīķes vai J. Streļčenoka, iestāde gūs jaunu izrāvienu un varēs vienu pēc otras atklāt dažādas korupcijas lietas, bet pēc tik ilgiem gadiem, kuros nomainījušies vairāki KNAB vadītāji, es nebūtu tik optimistisks.
Reālas iniciatīvas trūkums KNAB problēmu risināšanā no valdošo partiju puses ir nudien zīmīgs. Pasaulē gan netrūkst gadījumu, kur politiķi mēģina dažādas iestādes pakļaut un izmantot savu interešu veidošanā. Netrūkst arī gadījumu, kuros iestādes pat bez īpaša politiķu spiediena darbojas neefektīvi. Taču KNAB arī šajā ziņā ir nudien neparasta iestāde. To nav viegli pakļaut un kontrolēt iestādes iekšienē esošo spēku daudzveidības dēļ, taču šī pretstāve ietekmē arī KNAB spējas uz rezultatīvu darbu. Iestāde grauj pati sevi, nevis tai traucē kāds no malas. Pat ja ir iespējams iedomāties, ka šāds iekšēju pretrunu plosīts birojs ir politiķiem un citām ietekmīgajām pusēm izdevīgs, KNAB gadījumā neparasts ir tas, ka šāda situācija veidojas ne tik daudz politisko interešu realizēšanas dēļ, cik neiesaistīšanās dēļ.
Ir zināma iespēja, ka J. Streļčenoks ieies vēsturē ar to, ka nostrādās KNAB vadībā līdz savu pilnvaru termiņa beigām. Tomēr šim “sasniegumam” nebūs izšķirošas ietekmes tajā, kas turpmāk notiks ar KNAB. Politiķu interese par KNAB, protams, izskatītos bīstama, tomēr der atcerēties, ka savulaik, kad KNAB tika veidots, tāpat bija nepieciešama plaša politiska vienošanās. Līdzīgs ārējs impulss ir nepieciešams arī pašlaik.
Komentāri