Labklājības ministrija nākusi klajā ar ieceri, līdzīgi kā izglītības jomā, veidot Iespējamās misijas iesaukumus sociālajā darbā. Ideja līdz galam vēl nav noformulēta, tomēr tā nozīmētu iespēju cilvēkiem, kuriem nav sociālajam darbiniekam nepieciešamās izglītības, pārkvalificēties, turklāt ne tikai jauniem cilvēkiem, bet arī pirmspensijas gados. Paralēli plānots mainīt sociālā darba studiju programmas, jo šobrīd sociālajam darbiniekam nepieciešama augstākā izglītība, kuras apguvei nepieciešami četri gadi. No darbiniekiem tiek prasīts ļoti daudz, bet algu noteikti varētu vēlēties lielāku. Darbinieki jau šobrīd ir ļoti pārslogoti, turklāt līdz ar reģionālajām reformām šī situācija būs vēl izteiktāka, jo darbinieku pārziņā būs vēl plašākas teritorijas. Nav noslēpums, ka situācija sociālā darba jomā ir neapskaužama – Latvijā trūkst vairāk nekā 500 sociālā darba speciālistu no kopumā 1800 amata vietām, kas ir gandrīz trešā daļa no visiem šīs jomas darbiniekiem. Turklāt vērojama ļoti liela kadru mainība. Papildu tam esošie darbinieki kļūst vecāki, bet jaunie, pat ja izmācījušies šajā profesijā, nelabprāt sāk strādāt nozarē. Tas viss vēsta par nopietnu krīzi, kas prasīt prasās pēc ātriem un efektīviem risinājumiem.
Iespējamā misija ir kustība, kas strādā, lai nodrošinātu kvalitatīvu izglītību katram bērnam Latvijā, radot nepieciešamās pārmaiņas klasēs, skolās un sabiedrībā, piesaistot labākos un ticot katram bērnam. Pēc programmas beigšanas vairāk nekā 70% dalībnieku turpina strādāt izglītības nozarē. Kustības stūrakmeņi ir izcila mācību programma, individuāls atbalsts, iespēja attīstīt savas prasmes, stipendija un darba alga, būšana daļai no domubiedru kustības, gandarījums par jēgpilnu darbu, kā arī dalībniekiem pēc programmas beigšanas ir tiesības strādāt skolā. Iespējamā misija ir 2008. gadā izveidota izglītības programma, kas pastāv, lai Latvijā nostiprinātu izglītību kā vērtību.
Lai gan arī Iespējamā misija izglītībā ir raisījusi dažādas diskusijas – visbiežāk par to, ka misijas dalībnieki nostrādā skolā divus gadus un pēc tam aiziet. Tomēr laika gaitā kustība ir sevi pierādījusi, spējot skolām piesaistīt dažādu nozaru speciālistus, kuri citādāk, iespējams, par pedagoģiju nebūtu izrādījuši interesi. Misijas skolotāji ar bērniem strādājuši inovatīvi, mūsdienīgi un pratuši radīt interesi par mācībām arī tiem bērniem, kuriem pirms tam mācības radījušas problēmas. Ne viens vien turpina strādāt izglītības jomā, un, ja skolā kolēģi Iespējamās misijas dalībnieku neuztver kā konkurentu, bet gan kā iespēju visiem kopīgi apgūt ko jaunu, arvien inovatīvu, kā strādāt ar mūsdienu tik dažādajiem bērniem, tad ieguvēji ir visi.
Ja arī sociālajā jomā izveidos līdzīgu izglītības programmu, vieglāk būs jau esošajiem darbiniekiem, kuriem piepulcēsies cilvēki ar jaunu enerģiju. Tas ir viens no iespējamajiem risinājumiem, un cerēsim, ka Labklājības ministrija nevilcināsies ar izšķirošajiem lēmumiem, jo sociālā darba speciālisti mums ir tikpat būtiski kā izglītības darbinieki.
Komentāri