“Beidzot varēs maskas izmest miskastē!” priecīgi skan balsis kādas paziņas darbavietā, bet paziņa neslēpj sašutumu, ka cilvēki tik bezrūpīgi priecājas par ierobežojumu atcelšanu.
Saprotams, visi esam noguruši no pandēmijas, no vīrusa, no nemitīgās roku dezinficēšanas uz katra stūra un visvairāk jau no masku valkāšanas. Tomēr jājautā – kāds šiem visiem pasākumiem bija iemesls? Šķiet jau, ka mūsu pašu drošība – lai mazinātu iespēju saslimt ar jauno koronavīrusu, kura ilgtermiņa sekas arvien nav līdz galam izpētītas, bet, ciktāl esošie pētījumi rāda, var būt arī ļoti nopietnas.
Kā jau zināms, no 1. aprīļa tiek atcelta lielākā daļa “Covid-19” epidemioloģiskās drošības pasākumu, saglabājot dažus izņēmumus riskantās vidēs, piemēram, veselības aprūpē, sociālās aprūpes iestādēs, ieslodzījumu vietās un citur. Tā 22. martā lēma valdība. Saskaņā ar lēmumu no šodienas, 1.aprīļa, maskas nāksies vilkt tikai paaugstināta riska vidē – sabiedriskajā transportā, medicīnas iestādēs un citviet. Darba devēju pārziņā ir vajadzība pēc darbinieka “Covid-19” sertifikāta, darbavietās varēs atgriezties arī nepotētie, tas pats attiecas uz skolu darbiniekiem, izņemot tos, kas atrodas tiešā saskarsmē ar skolēniem.
Skolās maskas vispār vairs nebūs jāvelk, arī ieceļotāji varēs brīvi iebraukt Latvijā bez satraukuma par “Covid-19” sertifikāta esamību vai neesamību. Īsāk sakot, dzīve, šķiet, atgriezīsies vecajās sliedēs. Tomēr paliek jautājums – vai tiešām atgriežamies normālajā, pierastajā ikdienā? Jo kovids taču paliek. Skaitļi, ar ko ik dienas dalās Slimību profilakses un kontroles centrs (SPKC), nemaz tik neievērojami nav – joprojām tie ir vairāki tūkstoši pozitīvo gadījumu dienā. Arī statistika par ik dienu mirušajiem nav saudzējoša. Iepazīstoties ar valdības 22.martā nolemto, vienkāršoti izsakoties, iznāk, ka atbildība par savu un tuvinieku drošību no šīs dienas simtprocentīgi gulstas uz katra paša pleciem. Noteikti izklausīšos pagalam skeptiska, bet esmu droša, ka šis vīruss pie mums ir uz palikšanu, vienīgā cerība, ka ierobežojumu atvieglošana pēc pāris mēnešiem saulainas vasaras karstākajā viducī nepārsteigs ar jaunu saslimstības pieauguma vilni.
Izglītības un zinātnes ministre Anita Muižnieceir teikusi: “Ne vēlāk kā maijā runāsim ar kolēģiem no Veselības ministrijas par to, kā strādāsim septembrī, nākamajā mācību gadā, lai direktoriem, skolotājiem, visiem citiem būtu skaidrība. Šobrīd ir regulējums līdz 30. jūnijam.” No šī izriet, ka arī valdība patlaban nav īsti droša, kā brīvlaišana no ierobežojumiem iespaidos situāciju vasaras periodā līdz nākamajam mācību gadam. Samazinoties “Covid-19” izplatības riskam līdz zemam līmenim (tātad mums vēl zināms ceļš līdz tam ejams, par spīti tam, ka visi varēsim likumiski brīvi staigāt bez sejas aizsegiem), kas pēc SPKC aplēsēm varētu tikt sasniegts maijā, valdība varētu lemt par sejas masku lietošanas atcelšanu arī, piemēram, sabiedriskajā transportā.
“Pamata ierobežojumus atceļam, vienlaikus liels uzsvars uz katra indivīda, darba devēja, pakalpojumu sniedzēja atbildību, spēju izvērtēt riskus un pielietot atbilstošus pasākumus nepieciešamības gadījumā,” LSM portālam skaidrojis Operatīvās vadības grupas vadītājs, Valsts kancelejas direktors Jānis Citskovskis. Arī viens no vadošajiem epidemiologiem Jurijs Perevoščikovs atgādina, ka tiem, kas pieder riska grupām, arī turpmāk būtu jābūt piesardzīgiem. Tas nozīmē izvairīšanos no liekas pulcēšanās, kā arī masku vai respiratoru lietošanu telpās.
Nekautrējos sevi pieskaitīt pie tiem bailīgajiem, kas labprāt no “Covid-19” izvairītos visos iespējamos veidos, tāpēc uzskatu, ka valdības pieņemtie ierobežojumu atvieglojumi būtu jāvērtē katram personīgi, paturot prātā, ka ar vieglprātīgu pieeju varbūtībai inficēties ar šo vīrusu pakļaujam ne tikai sevi pašu, bet arī tos cilvēkus, ar ko ikdienā kontaktējamies. Kovids nekur nav pazudis, un bez maskām joprojām ir iespēja ar to inficēties, varbūt arī nesaslimt, bet aiznest neganto vīrusu kādam, kam tas var izrādīties liktenīgs.
Komentāri