“No šodienas, 11. oktobra, visā valsts autoceļu tīklā maksimālais atļautais braukšanas ātrums ir līdz 90 km/h. Posmos, kuros vasaras periodā maksimālais braukšanas ātrums bija palielināts līdz 100 un 110 km/h, tas ir atcelts.” Tā vakar vēstīja vairāki sabiedriskie mediji. Braukšanas ātruma samazināšanas nepieciešamība tiek pamatota ar rudens iestāšanos, kas nozīmē agrāku tumsas, biežāku miglas rašanos, slīdamības risku kritušo lapu dēļ. Jāatzīst gan – tādu ceļa posmu, kur atļautais braukšanas ātrums bija 100 vai 110 km/h, Latvija nemaz nav daudz. Vismaz mums, vidzemniekiem no Cēsu puses, tas visbiežāk bija izmantojams tikai ceļā uz Rīgu. Bet vai tādēļ nelikām saviem braucamajiem paskriet arī citos ceļa posmos, kur atļauts braukt tikai līdz 90 kilometriem stundā?
Jā, braukšanas ātrums uz autoceļiem tiek arvien vairāk kontrolēts un ierobežots. Protams, ne vienmēr par to priecīgi ir autobraucēji. Nu kuram gan patīk “vilkties” ar 30 km/h pa pilsētu, 50 km/h apdzīvotās vietās, ja ceļš brīvs un pārskatāms, automašīna jaudīga, braucējs jūtas pieredzējis un prasmīgs. Tomēr, iepazīstoties ar statistiku un pētījumiem par ceļu satiksmes negadījumiem (CSNg), nākas secināt, ka atbildīgo institūciju un personu pūliņi braucējus ierobežot izvēlētā ātruma ziņā nav bez iemesla. Tā dokumentā “Par Ceļu satiksmes drošības plānu 2021.-2027. gadam” sniegta informācija, kura nevar atstāt vienaldzīgu nevienu satiksmes dalībnieku: “Kopš pašiem automobilizācijas pirmsākumiem CSNg pasaulē ir bojā gājušas jau vairāk nekā 50 miljoni personu. Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas (World Health Organization – WHO) datiem pasaulē vidēji katru dienu CSNg joprojām iet bojā aptuveni 3700 personas, kas nozīmē, ka CSNg ar letālām sekām vidēji notiek ik pēc 25 sekundēm. Tādējādi pasaulē katru gadu CSNg iet bojā vidēji 1,3 miljoni personas, turklāt vēl aptuveni 50 miljoni personu gūst ievainojumus. Būtiski arī, ka tendences liecina, – turpmākajos gados CSNg kļūs par galveno nāves cēloni bērnu un jauniešu vidū (vecumā no 5 līdz 29 gadiem).”
Dokumentā arī norādīts un ar skaitļiem no statistikas un pētījumiem apliecināts, ka liela nozīme šo nelaimju novēršanā ir braukšanas ātruma ierobežošanai. Bet ko darīt ar cilvēcisko vēlmi spiest pedāli grīdā, ja vien netiekam pieķerti un … sodīti. Ar smaidu uz sevi varam attiecināt kādas amatpersonas teikto: “Policijas klātbūtnē visi autobraucēji pazīst ceļazīmes un zina noteikumus.” Bet visiem blakus policiju nenoliksi. Vēl viens ātruma ierobežotājs ir radars. Esam taču iemanījušies atcerēties, kur tie atrodas, sliktāk (kam?), ja uzlikts pārvietojamais, tad šķendējamies, ka laikus nepamanījām. Braucēji, kas traukušies pa Lietuvas autoceļiem, ar skumjām stāsta, ka tur radari izlikti tā, lai attiecīgos ceļa posmos izrēķinātu vidējo ātrumu, kas arī nedrīkst pārsniegt 90 km/h. Drīz tā būšot arī Latvijā.
Tā vien izskatās, nekas cits neatliks, kā atmest kaitīgo ieradumu – braukt ātrāk, nekā atļauts. Un ieradumus mainīt vai uztrenēt nebūt nav neiespējami. To apliecina fakti, ka gandrīz visi gandrīz vienmēr automašīnā piesprādzējamies, ieslēdzam gaismas, lietojam bērnu sēdeklīšus, ja pasažieros ir bērni.
Arī par sevi varu teikt – pietika man piedzīvot, ka saņēmu brīdinājumu par braukšanas ātruma pārsniegšanu, lai uzmanīgāk sekotu līdzi ceļazīmēm un laikus piebremzētu. Liekas, ar dažiem mēnešiem pietiks, lai tas kļūtu par ieradumu!
Komentāri