Kā mamma pēdējos pāris gados novēroju – vismaz man – satraucošu tendenci. Bērniem radītās rotaļlietas, datorspēles, video sižeti un pat multfilmas ar lielu pārsvaru sāk veidot ar baisiem, biedējošiem tēliem, kas patiešām izskatās pēc mošķiem. Pirms aptuveni gada lielā cieņā bērnu vidū un daudzos veikalos (tostarp populārajā “Maxima” veikalu tīklā) plauktos rindojās košu krāsu mīkstās mantiņas ar visai riebīgu paskatu Huggy Wuggy no datorspēles “Poppy’s playtime”. Skaidrs, bērnu vidū tā bija teju modes lieta, tomēr no vecāku skatupunkta – mantiņām izskats ir teju kā no baismīgas šausmu filmas, ko pat ne katrs pieaugušais gribētu skatīties.
Šobrīd kinoteātros sākta rādīt bērniem domāta “šausmu” filmiņa “Piecas naktis pie Fredija”. Par šo filmu uzzināju, kā jau var noprast, no saviem bērniem, jo bērniem tas ir hīts, viņi par to runā. Pēc filmas tēliem jau tiek ražotas rotaļlietas un veidoti neskaitāmi “Youtube” platformas video. Kopumā gan “Fredijs”, gan “Poppy’s playtime” ir reālas šausmenes, un, palasot stāstu, kas ir abu pamatā, pārskrien šermuļi.
Ja laikā, kad augu es, TV bija vērojamas multfilmas, kas, atklāti sakot, liek pārdomāt iespējamību, kādus preparātus vai neirotropus līdzekļus lieto šo filmiņu veidotāji, jo tās bija dīvainas, skaļas, ar savādiem, sirreāliem tēliem (piemēram, Sūklis Bobs), tomēr ne baismīgas. Patlaban šie šausmu tēli strauji ieņem vietu marketingā. Lai arī negribas izklausīties pārlieku pesimistiskai, ir sajūta, ka pieaugušo nervus ikdienā apzināti traumē ziņu vietnes, kas pārpilnas ar satraucošiem, ažiotāžu raisošiem virsrakstiem, bet bērnus sāk pieradināt pie šausmu tēliem – pie nemitīgi augoša adrenalīna līmeņa. Ar kādu mērķi? Protams, neiegrimstot sazvērestību teorijās, jāteic, ka mērķis vienmēr pamatā ir viens – nopelnīt. Un bailes, adrenalīna pieplūduma sajūta vienmēr bijusi labi tirgojama. To arvien apstiprina karuseļi, izpletņlēkšana un citi aso sajūtu cienītāju izklaides varianti. Tomēr nepamet savāda sajūta, ka mazo paaudzi it kā jau tagad cenšas padarīt par stresa kamoliem nākotnē ar notrulinātu izjūtu pret dzīves realitāti, mierīgu eksistenci.
No otras puses, lūk, atkal paveras laba niša peļņai: zeļ un plaukst meditāciju sesijas, retrīti, tiek mācīta apzinātība un dziļie elpošanas vingrinājumi pat bērnudārzos (protams, par papildu maksu). Atliek vien izvērtēt, cik daudz no pasaules vēlamies ļaut saredzēt, izjust un piedzīvot arī saviem bērniem.
Komentāri