Atstādinātā Saeimas un Valsts prezidenta Drošības dienesta virsnieka Edgara Gulbja personības daudzšķautņainība, par ko pagājušajā nedēļā ziņoja masu saziņas līdzekļi, ir atgādinājums, cik kritiskiem ir jābūt, uztverot žurnālistu un redakciju piedāvātos materiālus. Gadījumos, kad dažu nedēļu laikā žurnālistiem sākotnējā pozīcija ir tik būtiski jāmaina, tieši masu saziņas līdzekļu reputācija var ciest visvairāk.
Vispirms par E.Gulbja aizstāvjiem uzdevās partija „Jaunais laiks” (JL), kas Einara Repšes vadībā septembra beigās pameta Saeimas plenārsēdi, jo bija uzzinājuši par E.Gulbja iekrišanu vai ielekšanu Daugavā. E.Repše toreiz paziņoja, ka E.Gulbis no mašīnas izgrūsts un ka šādā veidā frakcija izsaka protestu par notiekošo iekšlietu struktūrās. Tagad JL taisnojas, ka, atstājot sēdi, neesot aizstāvējuši E.Gulbi, bet gan mēģinājuši pievērst uzmanību problēmām, viņu aizturot un konvojējot.
Neglītāk iznāca tiem masu saziņas līdzekļiem, kas pēc incidenta uz Salu tilta nekavējoties viņu padarīja par varasiestāžu mocekli. Dažiem no tiem nebija nekādu šaubu, ka E.Gulbis pratināšanas laikā sists un ka līdz šim dzīvojis paraugdzīvi. Oktobra sākumā laikraksts „Diena” publicēja rakstu, kurā E.Gulbis tika slavēts kā taisnības cīnītājs un blēžu ķērājs, kā arī Afganistānas kara dalībnieks, kuru apraud civilsieva un māte. Šī lieta izgāšanās bija arī tiesībsargam Romānam Apsītim, kurš bija paudis bažas par E.Gulbja veselības stāvokli, tomēr kā informācijas avotu lietoja tikai masu saziņas līdzekļus, neizmantojot likumā noteiktās tiesības informāciju daudzos gadījumos iegūt nepastarpināti.
Stāstu par pozitīvo varoni izjauca valsts policija, paziņojot, ka E.Gulbim nav vidējās izglītības, Afganistānā karojis viņš nav, toties ir tiesāts, taču šos trūkumus kompensējis ar viltotu fotogrāfiju un citu dokumentu palīdzību, un arī ne fiziski, ne morāli iespaidots bijušais drošībnieks nav. Pirms tam gan masu saziņas līdzekļi nebija skubināmi atreferēt E.Gulbja dzīvesbiedres aizdomas, ka viņam injicētas narkotikas, kā arī viņš ir sists ar steku caur spilvenu, tādējādi radot iekšējo orgānu bojājumus, bet neatstājot redzamas pēdas.
No šī stāsta der mācīties vairāku iemeslu dēļ. Pirmais – masu saziņas līdzekļi un pat konkrēti žurnālisti laiku pa laikam maina savas domas, tomēr parasti pārmaiņas notiek pakāpeniski, līdz ar to kažoka apmešana tik ļoti redzama nav. Savukārt gadījumi, kad redakcijas iekrīt slazdā un to vēstījumi nonāk krasā pretrunā ar kādiem pierādījumiem, vismaz teorētiski var būt iemesls nopietnākai attieksmei pret žurnālistiku un kritiskākai pieejai pret informācijas avotiem un tās pasniegšanu.
Otrais – masu saziņas līdzekļi atbilstoši saviem priekšstatiem izvēlas „labos” un „sliktos” varoņus, kuru labuma vai sliktuma pārbaude var būt otršķirīga. Galvenie labo un slikto izvēles kritēriji ir citādi: mūsu ienaidnieku ienaidnieki ir mūsu draugi. Ja naidnieks ir Valsts ieņēmumu dienesta Muitas kriminālpārvaldes priekšnieks Vladimirs Vaškevičs, tad draugi sanāk viņa automašīnas dedzinātāji. Šīs loģikas dēļ arī E.Gulbis īsu brīdi bija padarīts par mocekli un taisnības cīnītāju, kas bija ērts līdzeklis to spēku rokās, kas cīnās pret pašreizējo valdošo koalīciju un visādā veidā mēģina apšaubīt tās spēju uzturēt kārtību valstī. Savukārt tādi gājieni liek apšaubīt pašu Saeimas atlaidēju un valdības kritizētāju darba metodes un spējas dot būtisku ieguldījumu valsts attīstībā.
Iespējams, ka valdošā koalīcija savu darbu dara slikti. Iespējams, ka tā ir radījusi vairākas pamatīgas problēmas. Tomēr tās gāzēji un kritizētāji savu darbu dara vēl sliktāk, par ko liecina to lietotās apšaubāmās metodes ar nepārbaudītas informācijas izplatīšanu un pārsteidzīgajiem secinājumiem.
Komentāri