Karš Krievijas un Gruzijas starpā ir pārņēmis daudzus prātus visā pasaulē. Krievijas atbilde Gruzijas mēģinājumam pārņemt savā kontrolē separātiskās teritorijas, ir Maskavas sveiciens, parādot, uz ko tā ir spējīga.
Pašreizējā haosā viens no sarežģītākajiem jautājumiem ir par to, kāpēc sadursmes pagājušajā nedēļā sākās. Gruzijai, uzbrūkot Dienvidosetijas galvaspilsētai Chinvali, vajadzēja saprast, kas notiks. Krievija pēdējos gadus ir cītīgi strādājusi, lai Gruzijas teritorijā uzturētu dzīvu separātisma garu – tādējādi pašpasludinātās republikas Dienvidosetija un Abhāzija ir bijušas kā spridzekļi ar laika degli. Nu šīs bumbas ir sprāgušas. Krievija ir izmantojusi gadījumu, kad Gruzija iebrūk reģionā, kurā vairumam iedzīvotāju piešķirtas Krievijas pases, un sākusi izrēķināšanos.
Atriebties Krievijai ir par daudz ko – un tas nav tikai stāsts par Gruzijas un Krievijas attiecībām. Šis konflikts ir jāskata plašāk – kā rietumvalstu un Krievijas sadursme, kas notiek Gruzijas teritorijā. Aizstāvot separātistus, Krievija Rietumiem atriebjas par to atbalstu bijušajai Kosovas provincei Serbijā, kam, neskatoties uz Krievijas un Serbijas iebildēm, tika dota iespēja pasludināt neatkarību. Toreiz Krievija paziņoja, ka tādā gadījumā jādod līdzīga iespēja arī separātistiem rietumnieciski noskaņotajās valstīs, piemēram, Gruzijā. Toreiz Krievijas balsī neviens neklausījās, un nu Krievija sākusi rīkoties, lai ieviestu savu kārtību.
Gruzijas vēlme iestāties NATO ir radījusi kārtējās iebildes no Krievijas puses. Lai gan šogad NATO galotņu tikšanās laikā Bukarestē nedz Gruzijai, nedz Ukrainai rīcības plāns dalībai Ziemeļatlantijas līguma aliansē piešķirts netika, tomēr rietumvalstis solīja vēl šogad pie jautājuma atgriezties, tādējādi paužot atbalstu šīm valstīm. Tas, ka NATO valsts varētu atrasties Krievijas kaimiņos, Maskavai allaž ir raisījis iebildes – līdzīgi bija arī, kad NATO pievienojās Baltijas valstis. Tomēr toreiz šādu sadursmju nebija, un tirgošanās lielvalstu starpā acīmredzot bija efektīvāka, panākot, ka aitas paliek dzīvas, bet vilks paēdis.
Vēl kāds iemesls Krievijas reakcijai ir cīņa par ietekmi Kaukāzā. Gruzijas valdības orientācija uz Rietumiem ir nozīmējusi rietumvalstu ietekmes palielināšanos Kaukāzā. Gruzija no enerģētiskā viedokļa atrodas stratēģiski svarīgā vietā, tā kontrolē naftas un dabasgāzes tranzītceļus no Kaspijas jūras reģiona uz Eiropu. Gruzijas draudzība ar Rietumiem nozīmē, ka mazinās Krievijas izredzes saglabāt monopolstāvokli energoresursu piegādei Eiropā.
Tātad Krievijai ir iemesls karam. Gruzijai arī ir iemesls, jo separātisko reģionu cīņa par neatkarību kopš pagājušā gadsimta 90. gadu sākuma ir radījusi ne mazumu problēmu Gruzijai, un varam pieņemt, ka tās valdība vēlējās ar izšķirošu triecienu atgūt kontroli. Iespējams, trieciens ir bijis pārsteidzīgs, jo Gruzijai vienai pašai ir jākaro pret Krievijas pārspēku. Te vietā pavaicāt, vai Gruziju atbalstošajām rietumvalstīm ir iemesls karam?
Par militāru palīdzību vismaz pašlaik runāt nav iespējams. Galvenais iemesls – NATO dominējošajai valstij ASV ir pārlieku svarīgi nesabojāt attiecības ar Krieviju, tamdēļ tā neatļausies aizstāvēt Gruziju. Skumji, bet tā ir politika. ASV svarīgāk ir nolikt pie vietas Irānu, un bez Krievijas palīdzības tas nav iespējams. Gadījumā, ja NATO vai tikai amerikāņu karaspēks iesaistītos konfliktā, Vašingtona varētu itin droši sagaidīt, ka Krievija kļūtu par Irānas labdari.
Cits jautājums – kas notiktu, ja rietumvalstis iesaistītos militārajā konfliktā. Krievija izmantos konfliktu ar Gruziju, lai pieteiktos uz reālās reģiona kontrolētājas lomu. Ja karā iesaistītos rietumvalstis, ir prognozējams, ka šī karadarbība pāraugtu plašā konfliktā Krievijas un rietumvalstu starpā. Šeit vietā atminēties Vjetnamas piemēru – arī tad katrai no karojošajām pusēm bija savi spēcīgi aizbildņi, kas izmantoja konfliktu savu nesaskaņu risināšanai, un iznākums bija tikai neskaitāmi upuri un ievilcies karš. Šāda skumja pieredze gan nevar būt par iemeslu tam, ka rietumvalstis grūtā brīdī novērstos no Gruzijas. Tomēr, ja neskaita diplomātiskus centienus, uz neko vairāk tās nav spējīgas. Taču šajā brīdī diplomātija jau nāk par vēlu, un aicinājumi pārtraukt karadarbību dzirdīgas ausis nesasniedz. Arī ANO Drošības padome nav spējusi vienoties par kopēju nostāju šajā konfliktā.
Trīs Baltijas valstu prezidenti kopā ar Polijas prezidentu ir parakstījuši deklarāciju, kurā nosodīta „Krievijas militāro spēku veiktā agresija neatkarīgajā Gruzijas valstī”. NATO dalībvalstu statuss sniedz zināmu drošību, un mēs, noraugoties notiekošajā, varam justies kaut nedaudz drošāk – gadījumā, ja kas tāds notiktu pie mums, NATO būtu pienākums nākt mums palīgā. Savukārt Gruzijai pašlaik ir jācīnās vienai pašai.
Komentāri