Aizvien biežāk šovasar pieķeru domu, ka gribētos dot savu ieguldījumu viena, otra vai trešā viedokļa argumentācijas stiprināšanā, vai tieši otrādi – šo viedokļu atšķirību izlīdzināšanā, bet…katrai no iecerētajām replikām tālākās atbildes reakcijas kā šaha treniņkombinācijas savirknējas tik prognozējami, ka jau atkal visa būtība sliecas izvēlēties klusēšanu. Kad darba galvenais instruments ir vārds, teju neizbēgami nākas šo pretrunu slāpēt, bet nenoliegšu – garāka atvaļinājuma priekšvakarā nespēju neizjust atvieglojumu. Ne tik daudz par to, ka darbs vairs neieliks mani ciešā ritmā un ilgo sēdēšanu pie ekrāniem, bet tieši to luksusa iespēju – paklusēt.
Lai nu kā būtu ar iekšējām vēlmēm un izjūtām, kaut kur profesionālā sirdsapziņa vēl mēģina izkliegt neuzrakstīto. Vismokošāk ir šķetināt vaļā to samezglojumu, kā norūgst konfliktu augsne plašākās ļaužu masās. Jau prognozēju, ka tas izklausīsies augstprātīgi, bet – grūti nesacīt – pagaidām esmu nonākusi pieturpunktā ” uztveres brieduma atšķirības neatkarīgi no vecuma”.
Atkārtošos, bet joprojām nebeidzu atgriezties pie kāda tīmekļa asprāša sacītā, ka ne jau vakcinācijas jautājums ir sašķēlis latviešu tautu, “mēs vienkārši neesam tā nopietni parunājuši par āderēm”. Un te nu sasaucas nupat aprakstītais latviskais ieraušanās, klusēšanas mehānisms ar reālo ainu par viedokļu eksistenci. Tas, ka iepriekš – par citām sabiedriski nozīmīgām tēmām – nav izvērtusies tik asa viedokļu sadursme, neapliecina mūsu kā šīs valsts iedzīvotāju augsto toleranci vai takta izjūtu, bet gan līdz šim tā arī neizkoptu sarunu kultūru. Vai nu nerunājam nemaz, vai arī rejam viens uz otru. Kā pērnruden pastāvīgajā virtuālajā komunikācijā esošie tautieši līdz ar publiski izgaismoto konfliktu Bruknas kopienā uz pavisam īsu mirkli sastājās tās dibinātāja, tēva Andreja Mediņa atbalstītāju un kritizētāju frontēs. Vai nu mēs ikdienā nerunājam vispār par tik komplicētu tēmu – ko iesākt ar problemātisku uzvedību, psihoterapeita Nila Saksa Konstantinova vārdiem “kā atveseļot ekosistēmu” ap šādiem pusaudžiem un atgriezt viņus dzīvē dabīgajā vidē, nevis izolējot kādā iestādē vai kopienā – , vai arī metamies radikālajos “par” vai “pret”.
Kā tad kopīgiem spēkiem attīstīt jēgpilnu domas brīvību, nevis abpusējus protestus katram sava revolucionārā hormona kompensēšanai? Mans minējums – atbrīvoties no trauksmes un pamēģināt (iespējams, tas nav vienas paaudzes laikā apgūstams) iesakņot sevī uzticēšanos. Nevis konkrētām personībām, bet sākt ar vienu vai otru institūtu.
Nesen “Druvā” par pašreizējo sabiedrības sašķelšanos trāpīgi izteicās Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags, uzsverot – cilvēka identitātes stiprināšanai nepieciešami lielie vēstījumi. Fundamentālas vērtības, uz kurām konsekventi balstām savu dzīvi, izvēles un rīcības. Kristīgie, ētiskie, nacionālie, liberālie. Ja šādu stabilu vērtību trūkst un tā vietā ilgstoši uzņemam informāciju saistībā ar “Covid-19, likumsakarīgi – savā identitātē sākam iekļaut arī būšanu par vai pret vakcināciju un tādējādi sajušanos vienā vai otrā ierakumu pusē. Ja tev kā iedzīvotājam ir uzticība kādam konkrētam institūtam – valstij, medicīnas aprūpes sistēmai, polici- jai – , tad ir iespējams pārstāvēt atšķirīgu viedokli, bet nesajusties apdraudētam no tāda vai citāda lēmuma. Ja sava viedokļa argumentācijas pamatakmens ir tieši neuzticība – valdības darbam, izglītības sistēmai, baznīcai, principā jebkam – , ir krietni bēdīgāk ar to sarunāšanos. Tad katra strīdīgā situācija valstī, kura neapšaubāmi ir jāanalizē, raisīs tev pašam eksistenciālu trauksmi un pie katras izdevības sanaidos ar radiem, draugiem vai kolēģiem.
Te nu gan mēle niez pavaicāt: ja visaptveroša neuzticēšanās, piemēram, tam pašam Eiropas Savienības institūtam, ir vienmēr jūsu azotē, tad cik godīgi ir baudīt šī institūta radītos labumus: brīvi ceļot pa bagātās vēstures piesātinātajām Rietumu pilsētām, izmantot Sociālā fonda līdzekļus, saņemt platību maksājumus?
Jau manis piesauktais N.Sakss Konstantinovs interneta žurnālā satori.lv teju pirms gada attiecībā uz pusaudžu psiholoģiskajām vajadzībām piemin franču psihoanalītiķa Žaka Lakāna vētīto jēdzienu “tēva teikto Nē” (le non du père): “Tas simbolizē Likuma vārdu, kurš mūs ierobežo. Tas saskan ar klasisko analītiķu vērojumu, ka pretēji dažām mūsdienīgākām laikmeta idejām cilvēks tomēr ir būtne, kurai ierobežojumi nepieciešami tikpat ļoti, cik brīvība.” Vajag kādu, kurš spēj pateikt nē, un kādu, kuram tu spēj paklausīt – autoritāti, kurai nav vajadzīgs ne fizisks pārspēks, nedz nicinājums. Kāds teiks – mums šādas autoritātes Latvijā nav. Vai tiešām nav? Vai arī – pat ar sirmām galvām kā pusaudži gaidām tikai rokzvaigznes, politiskos vai reliģiskos harizmātiķus?
Komentāri