26.oktobrī plkst. 4 (naktī no sestdienas uz svētdienu) Latvijā notiks pāreja no vasaras laika, kad pulksteņa rādītāji būs jāpagriež par vienu stundu atpakaļ. Patlaban pavasarī un rudenī pulksteņu rādītājus stundu uz priekšu un atpakaļ griež aptuveni 70 pasaules valstu iedzīvotāji. Latvijā vasaras laiks tika ieviests 1981.gadā. No 1997.gada vasaras laiks Latvijā ir spēkā no marta pēdējās svētdienas plkst.3 līdz oktobra pēdējai svētdienai plkst.4.
Dažādiem cilvēkiem „Druva” uzdeva jautājumu par to, kā vērtē vasaras laika ieviešanu un kā tas ietekmē viņus pašus vai apkārtējos.
Ģimenes ārste Teika Bērziņa: „Neesmu pamanījusi, ka tāpēc pacientiem būtu kādas īpašas sūdzības. Rudenī jau sanāk stunda, ko ilgāk pagulēt. Pavasarī, kad pulksteni griež stundu uz priekšu, varbūt ir grūtāk, sevišķi bērniem. Uz pavasari vispār bērni sūdzas par sāpošām galvām – iznīkuši pa ziemu bez vitamīniem. Reizēm saku vecākiem – pamēģiniet jūs pēc darba vēl iet dejot, dziedāt, uz karatē treniņiem, uz sporta skolu un vēl vakarā izmācīties. Gan jums arī galva sāpēs. Kā tad lai bērns to pārcieš! Nevar gribēt brīnumbērnu, kas visu pratīs. Mani pašu pulksteņa grozīšana nekādi neietekmē, neko neizsaka, nu, tikai jāieiet citā ritmā, bet tas netraucē. Es esmu no tiem biezādainiem. Ja visam pievērsīsi uzmanību, tad jau jāpaliek trakam, dzīve jāņem viegli, ar humoru. Iespējams, ka ir neliela daļa cilvēku, kas pulksteņa laika maiņu uztver jūtīgāk. Mammas stāsta, ka bērniņi, kas čurā gultā, to vairāk dara vienā no mēness fāzēm. Ir arī tādi cilvēki, kas brēc par visu. Rūpniecības taču mums nekādas nav, diez vai ir diži elektrības ietaupījumi, kā tas, iesākot šo lietu, laikam bija domāts. Vēl piebildīšu par tādu aktuālu notikumu kā mediķu streiks – algas dēļ es varbūt nestreikotu, bet lai taču pieliek to summu, kas atvēlēta izmeklējumu veikšanai. Uz mēnesi man ir 250 lati izmeklējumiem, ar to nepietiek.”
Pirmsskolas skolotājas Rita Kuhto un Olita Rimša. Olita: „Cik var mētāties, varēja palikt visu laiku vienādi, tā, kā ir tagad. Bērnus ļoti ietekmē, pavasarī vēl lielāka trauma, kad jāceļas stundu ātrāk. No rītiem pa pusei aizmiguši. Tā jau mums ir agri tie rīti. Ja darba laiks sākas ap deviņiem, tad droši vien nejūt. Tie, kam uz darbu jābrauc garāks ceļš, ceļas vēl agrāk.” Rita: „Pati es arī jūtu šo stundu un visi mājinieki arī. Tas nepatīk, ļoti kaitina. Vienmēr runā, ka varbūt kas mainīsies, bet tāpat aiziet pa vecam – darām pakaļ citām valstīm, ka tik vienādi, bet vai tas ir vajadzīgs?”
Agrita Irbe, strādā Īrijā: „Arī šeit pagriež pulksteni tāpat kā Latvijā – vienu stundu atpakaļ. Mani nekad tas īpaši nav iespaidojis, arī šeit. Nepatīkami tikai, ka vakaros tik ātri tumšs, jo tā jau te ir drūms, lietains…tas ziemas laiks…es varbūt kādu laiku mostos pēc ierastā, kaut sanāk stundu ātrāk, bet tā jau viss normāli. Tāpat kā Latvijā, arī Īrijā ap plkst. 16 jau tumšs, īsā diena.”
Sandra Kurme, māmiņa: „Domāju, bērni īpaši neizjūt pāreju no vasaras uz ziemas laiku. Man pašai nepatīk, jo cilvēks ir tā iekārtots, ka pierod iet aptuveni vienā laikā gulēt un celties. Šo pāreju es izjūtu visvairāk (jo no rīta modīšos pēc pierastā laika). Vajadzēs vairākas dienas, lai pārkārtotu savu iekšējo pulksteni. Man šī laika pāreja noteikti drīzāk traucē, nevis palīdz. Vienīgais pluss šai pārejai ir tad, kad var stundu ilgāk pagulēt. Vēl arī labi, ka šogad skolā iekrīt brīvlaiks, laika pāreju izjutīsim mazāk.”
Kāda cēsniece, kura nevēlējās publicēt savu vārdu: „Fiziski tas mani neietekmē, bet morāli gan – nervozēju, jo jāatceras pārregulēt visus pulksteņus uz pareizo pusi. Īstenībā – kāda tam jēga? Vai tad nav vienalga – tāpat viens gals būs tumšāks – vai nu rīts, vai vakars. Man ar to vasaras laiku gadījās tāds kuriozs – kādā pavasarī, svētdienā, kad pārgāja uz vasaras laiku, pie manis ciemos brauca draugi no citas pilsētas. Bija sarunāts, ka vīrs ar automašīnu viņus gaidīs autoostā. Pulksteni bijām saregulējuši, rosījos pa māju, bet vīrs bija nemierīgs, nevarēja vien sagaidīt, kad varēs braukt. Te pēkšņi man zvana viens no viesiem un jautā, vai kas noticis, viņi jau vairāk nekā stundu gaidot autoostā. Es vēl neko nesapratu, zvanu citam viesim un pārmetoši jautāju, kāpēc viņš vēl ir mājās (pēc manām domām), bet cits jau ieradies pilsētā. Un izrādījās, ka vainīgs vasaras laiks – mēs savus pulksteņus bijām pagriezuši nevis uz priekšu, bet atpakaļ, un tā iznāca, ka viesi dabūja gaidīt divas stundas. Pirmās stundas laikā viņi nezvanīja, jo domājuši – nav ko mani satraukt, varbūt vīrs pa ceļam kaut kur aizkavējies un tūlīt būs klāt…”
Komentāri