Kopš 1994. gada maija Eiropas valstīs un arī Latvijā atzīmē Starptautisko ģimenes dienu. Arvien vairāk starptautiskas nozīmes svētki tiek ierakstīti kalendārā. Speciālisti lēš, ka tā ir iespēja atbildīgās nozares darbiniekiem par svarīgo informēt plašāku sabiedrību, rīkojot seminārus, akcijas, nodarbības.
15. maijs ir Starptautiskā ģimenes diena. Bērnu un ģimenes lietu ministrija aicinājusi arī pašvaldības ceturtdien rīkot pasākumus, kuros varētu piedalīties bērni kopā ar vecākiem. Tajā pašā laikā sociālās nozares speciālisti vērtē, ka ģimene ir vērtība katru dienu, un valstij jāatrod resursi – materiālie un morālie, lai cilvēku apziņā vērtību kritēriji tik strauji nemainītos, lai ģimene nenobāl darba, karjeras, izklaides un bezatbildīgas rīcības priekšā.
“Druva” uzklausīja Latvijas organizācijas “Glābiet bērnus” Cēsu nodaļas koordinatores un Cēsu pilsētas bāriņtiesas sekretāres Drosmas Bazes viedokli.
– Ģimene valstī ir vērtība, augstākas vienkārši nav. Neuzdrošinos teikt, ka tagad par ģimenei kā vērtību cilvēki domātu mazāk, bet smagajiem ekonomiskajiem apstākļiem un ikdienas prasībām pret katru indivīdu ir liela loma gan vecāku, gan bērnu ikdienā. Jāpiekrīt, ka ģimenes kritēriji laika gaitā ir mainījušies. Ir ģimenes, kas ir saistītas laulības saitēm, ir tādas, kuras balstās uz kopdzīvi. Tas ir modelis, kas ienācis sabiedrībā. Šādās ģimenēs dzimst bērni, tā sievietes, dzīvojot vienas, audzina bērnus. Ja kādreiz pret to sabiedrība izturējās noraidoši, tagad raugāmies toleranti. Un tas ir ļoti būtiski, jo ne visu vajag kritizēt. Spēja pieņemt ir būtiska.
Tajā pašā laikā nākas atzīt, ka ģimenēs briest negatīvi procesi. Ir vairāk vardarbības arī sabiedrībā. Un vardarbība izpaužas pret bērniem. Tam, manuprāt, sabiedrība nemaz nebija gatava. Kāpēc? Gribu teikt, ka masu mediji kultivē šos priekšstatus. Maz ir labās informācijas. Ar prātu labo un slikto atšķiram, bet zemapziņu nav iespējams regulēt. Cilvēks dzīvo ar priekšstatiem, kādus guvis ģimenē, pie saviem vecākiem. Protams, ir jaunieši, pieaugušie, kuri mērķtiecīgi vērtību izpratni groza, bet tas ir grūti izdarāms, lielākoties tomēr labais producē labo, bet sliktais slikto.
Arī sadzīvē ir milzīgas problēmas. Ja iedziļināmies vēsturē, literatūrā, redzam, ka tās bijušas visos laikos, arī gadsimtus iepriekš, bet tādā kontekstā cilvēki atbildes uz jautājumiem nemeklē, viņi problēmas risina šodien.
Vai tiek kultivēts, ka bērns ir lielākā vērtība, ka attiecībām ir nozīme? Kas vispār ir vērtība? Atverot robežas, mēs visus netīrumus esam ielaiduši savās mājās. Bijusī Valsts prezidente sacīja, ka zemei ir vērtība. Tajā paša laikā tai ir tirgus cena. Vai tā vajadzēja? Vai pārdot savu zemi nav liels grēks? Mēs īpašumus atdevām ienācējiem. Noārdām visu, daudziem mūsu valstī nekas vairs nepieder, nav pielietojuma arī darbam. Cilvēki ir spiesti braukt uz Īriju, Angliju. Ja cilvēkam savā valstī būtu vērtība, tad viņš nemigrētu. Migrē tie, kuriem nav stabilitātes. Ja nevari savu bērnu sačubināt, ja viņam jāpiespiežas pie omes vai tantes, tad kur vēl tālāk? Ir gadījumi, kad bērnus izņem no skolas mācību gada vidū, jo mammai jādodas uz Īriju, lai nopelnītu iztikšanu. Te ģimenei nebija kur dzīvot, nevienu aizņēmumu nedeva. Tomēr sievieti nevar nosodīt, jo labi, ka mātei pietiek spēka paņemt līdzi savus trīs bērnus un aizbraukt, lai dzīvotu labāk. Ja papēta, tad
vēsture atkārtojas. Latvieši pirms simts gadiem brauca uz Sibīriju apgūt zemes, vēlāk viņus izveda piespiedu kārtā, tagad atkal viņi dodas prom labprātīgi. Ne velti zinām – nevajag kara, lai izpostītu valsti. Ģimenes ļoti ietekmē smagie ekonomiskie apstākļi, tāpēc ir amorāli vienu dienu gadā ierakstīt kalendārā kā ģimenes dienu. Par šīm vērtībām ir jādomā, tās jāveicina katru dienu.
Visa pamats ir ģimene, atbildību par bērniem nedrīkst uzkraut skolai. Mums Cēsīs ir fantastiskas skolas un fantastiskas ģimenes, bet ko no vecākiem prasa rūpes, lai bērnam būtu pieejama labākā izglītība, labākās personības attīstības iespējas?! Un vēl būtisks jautājums – kas būs tālāk? Izglītosim, bet kur bērns atradīs pielietojumu – Cēsīs, Vidzemē? Ārvalstis ar iespējām, arī daudz labāku darba samaksu vilina prom Latvijas speciālistus. Un tas nemainīsies, jo tur ļoti novērtē zināšanas, izglītību, intelektuālo potenciālu.
Jau sešpadsmit gadus darbojos arī organizācija “Glābiet bērnus”. Sākotnēji daudz darījām labdarībai, organizējām humāno palīdzību. Tagad varu teikt, ka šīs funkcijas pilda arī citas organizācijas, gan valsts, gan nevalstiskās. Tāpēc “Glābiet bērnus” meklē veidu, kas, atbalstot bērnu un ģimenes tiesības, ir nozīmīgāks – tiesību un likumdošanas jautājumu risināšana. Mēs tagad un turpmāk akcentēsim problēmas, lai pasacītu, ka ģimeņu pienākumu izpildē un tiesību nodrošināšanā viss nebūt nav tik labi. Tas nozīmē, ka ”Glābiet bērnus” pievērš starptautisku uzmanību valstī notiekošajam.
Komentāri