Rudens ar lietus izmērcētajām ainavām, pelēcīgo un košo krāsu kontrastu teju jebkuru indivīdu spēj uzvedināt uz melanholiska rakstura pārdomām par dzīvi un tās piepildītību. Arī sevi pieskaitu to ļaužu kopumam, kuru gara stāvoklis ir pilnībā atkarīgs no meteoroloģiskajiem apstākļiem aiz loga – esam kā aukstasiņu dzīvnieki, kuru ķermeņa temperatūra mainās atkarībā no apkārtējās vides temperatūras.
Līdz ar to tieši rudens lietavu laikā un vēl dažkārt februāra slapjdraņķos pieķeru sevi ar sarauktu pieri, bezjēdzīgi mēģinot atrisināt kādas šķietami neaptverami samilzušas “problēmas” vai akurāt nelaikā sakritušas ikdienas klapatas – kā šaha figūras bez reāla pretinieka. Un tā regulāri. Nekas jau īpašs vai netipisks mūsu platuma grādos, kur arīdzan sabiedrības temperamentu varētu dalīt četrās sezonās. Taču vēlos padalīties tajā priekā, ko sniedz neliela, mirklīga – piespiedu brīvprātīga – attieksmes nomaiņa. Nav vienkārša veida, kā atrisināt visas likstas, to sola tikai dažās skaļākās reklāmās, tomēr ir brīnumains efekts no pāris visvienkāršākajām darbībām, ar kurām strupceļa sajūta pārtop par atpūtas punktu tālākceļam.
Katru reizi es it kā no jauna iekrītu šajās lamatās, tomēr pateicīga esmu tai zemapziņas balsij, kas arvien ātrāk liek atcerēties – neba jau manas sarauktās uzacis to problēmu kamolu atritinās! Esmu izbrīnīta, cik bieži to piemirstu, un vēl jo vairāk patīkami pārsteigta, cik efektīva ir savas satrauktās uzmanības pārvirzīšana no problēmu mākoņa uz sevi pašu. Iespējams, speciālisti to gudri formulētu aptuveni tā – pirmām kārtām ir jāsakārto savs psihoemocionālais stāvoklis, tikai tad drīkstam ķerties klāt dzīves un ikdienas samežģījumiem. Taču man tīk tēlainība – kad tavā priekšā nostājas ziloņu bars (negaidīts autoremonts, sasirdzis bērns, nesamaksāts kredīts, kļūme darbā, strīds ar dzīvesdraugu un tālumā pat vēl nesaskatāmu, bet draudīgu problēmu apveidi), tad nevajag uzreiz aizgūtnēm mesties tos visus nekavējoties aizdzīt. Labāk pajautāt sev, vai ir kas tāds, kas tieši fiziski manam ķermenim šajā mirklī palīdzēs sajusties možāk, svaigāk vai vismaz kaut nedaudz mierīgāk. Un tādas iespējas noteikti ir – gandrīz jebkur, gandrīz jebkad. Kādam tā būs piecpadsmit minūšu pastaiga nepierastā darba dienas brīdī, kādam duša vai piecminūte zem lietus, kādam karsts zupas šķīvis, jo pilns vēders visu ļauj ieraudzīt siltākos toņos. Tas viss ar nosacījumu, ka šajās piecās, desmit vai piecpadsmit minūtēs par to ziloņu baru nedomā, bet gan koncentrējas uz to, cik labi kļūst tieši no tā nieka, ko savā labā tobrīd dari. Pēc šī cēlā žesta savai svarīgajai personai nekas cits gan neatliek, kā atgriezties pie sava ziloņu bara, kura vietā nu jau lido pāris mušu. Ko darīt ar mušām, lai paliek nu katra paša ziņā.
Komentāri