Kristīgajā pasaulē sācies gavēņa laiks. Kāds varētu teikt, ka savā ziņā mēs jau vairākus mēnešus gavējam – no kultūras pasākumu apmeklēšanas, no ballītēm, no iepirkšanās, no tikšanās ar tuviniekiem. Katrs var uzdot sev jautājumu, cik stingri viņš ievēro šo valdības noteikto gavēni? Par to pārdomas raisīja ieraksts sociālajā vietnē, kur kāds dalījās ar telefonisku sarunu ar vecākiem, kuri teikuši, lai taču beidzot brauc ciemos! Visiem kaimiņiem bērni, radi braucot, tikai viņi sēžot vieni mājās, citi kaimiņu par to smejoties.
Joprojām augstā vīrusa izplatība ir skaidrs apliecinājums, kā mums veicas ar ierobežojumu ievērošanu. Ar vēlmi tos ievērot. Taču patiesībā šis laiks varētu rosināt meklē atbildes uz jautājumu – kas ir gavēnis un kas ir mans gavēnis. Cilvēki mēdz aizrauties ar to, kā gavēt, kad gavēt, kādi kuram ir gavēņi, cik dažādas var būt gavēņu formas un sfēras. Sarunās bieži dzirdēts, kā saprast, no kā atteikties, ja ir vēlme gavēt. Viss jau ir vienkārši: brīdī, kad jūti, ka bez kaut kā nevari dzīvot, no tā jāatsakās. Gavēnis ir labākais laiks izvērtēt savu attieksmi pret cilvēkiem, lietām un darbiem, kas ikdienas skrējienā kļūst arvien virspusējāka.
Varbūt vismaz tagad varam mēģināt sevi iegrožot un neļauties vēlmei aiziet, aizbraukt ciemos, kaut arī visi tā dara! Tas nav viegli, bet, ja esam nolēmuši no kaut kā atteikties, jābūt gataviem, ka tiksim kārdināti. Lai kā mēs nebūtu sevi ierobežojuši, ja gavēnis ir neliekuļots, tas novedīs pie kārdinājumiem, vājuma, šaubām un satraukuma. Citiem vārdiem, tā būs cīņa, kurā, iespējams, ne vienreiz vien tiksim uzvarēti. Bet tikai tā ir iespējams pieaugt. Attīstība nav iespējama bez rūgtām kļūdām un kritienu pieredzes. Cik bieži cilvēki ar entuziasmu sāk gavēt, bet atkrīt pēc pirmās neveiksmes. Te svarīgi atcerēties būtisku lietu, proti, īstais pārbaudījums sākas pēc pirmā kritiena. Ja pēc šādas neveiksmes, kad esam piekāpušies izsalkumam un kaislībām, sākam atkal visu no jauna, nepievēršot uzmanību tam, cik daudz esam kļūdījušies, agri vai vēlu gavēnis nesīs garīgus augļus. Tāpēc drošāk ir sākt no mazumiņa un pamazām pastiprināt gavēni, nekā uzreiz pacelties pārāk augstu un pēc tam sasisties, nokrītot atpakaļ uz zemes.
Gavēņa laikā varētu veikt tādu kā savas ikdienas monitoringu. Pieļauju, ka nevienam vien nācies tādu veikt darbā, kad pa minūtei jāpieraksta, ko konkrētajā brīdī dari. Tā varētu vakaros rūpīgi piefiksēt, cik daudz laika tērējam televizoram, cik datoram, sociālajiem tīkliem, citām nodarbēm, cik daudz lasām grāmatas, cik laika veltām ģimenes locekļiem. Tad sarēķināt minūtes un saprast, kas ir dzīves prioritātes. Iespējams, rezultāts nepatīkami pārsteigs, jo sapratīsim, ka top trīs ir pavisam citāds, nekā iedomājāmies. Tāpēc gavēņa laiks ir sevis sakārtošanas laiks. Šis, iespējams, ir laiks sākt savu garīgās izaugsmes ceļu, ticības ceļu, jo, raugoties no kristieša pozīcijām, droši varu teikt, ka gavēņa stāsts ir Lieldienu stāsts ar laimīgām beigām.
Komentāri