Lai cik salīdzinoši vēss ir maijs, vakari kļūst arvien garāki, cilvēki arvien vairāk laika izmanto, lai pastaigātos, nūjotu, skrietu, riteņotu.
Pilsētvidē aizvien vairāk parādās veloceliņi un ietves, kur atvēlēta vieta arī velobraucējiem, bet, tālākus maršrutus braucot, tomēr laiku pa laikam nākas šķērsot arī gājēju pārejas. Daudzas mašīnas, riteņbraucējam tuvojoties gājēju pārejai, piebremzē un palaiž brauktuves šķērsotāju, par ko prieks un pateicība. Protams, ir arī nepārredzamas, kur riteņbraucēju uz pārejas ierauga tikai tad, kad velobraucējs to šķērso, un, lai cik lēni pārvietotos, reizēm ir šoks gan man, gan autovadītājam. Protams, gadās citas situācijas, kad labi pārredzamā vietā gaišajā diennakts laikā ieraudzīt riteņotāju nekas netraucē, bet šoferis tāpat mierīgi brauc tālāk. Būtībā jau sīkums, riteņbraucējs, palaižot autovadītāju, neko būtisku nenokavē. Bet jāatzīst, pavisam nesen piedzīvoju nepatīkamāku niansi – labi pārredzamā vietā, nenokāpjot no riteņa, bet ļoti lēnām ripinoties, tā kā mašīna bija labu gabalu no manis, virzījos uz gājēju pārejas, tomēr, redzot, ka šoferis nesamazina ātrumu, paliku pārejas vidū un palaidu mašīnu garām, mašīna pārbrauca pārejai pāri, šoferis nobremzēja, lai dusmīgi skaidrotu savu lietu izpratni par to, kuram un kad ir priekšroka uz gājēju pārejas.
Jau tad, kad pirms pieciem gadiem stājās spēkā jauninājumi Ceļu satiksmes noteikumos, kas noteica, ka ielu un gājēju pāreju drīkst šķērsot, arī nenokāpjot no velosipēda, daudzi šoferīši bija sašutuši, ka tagad, ja notiks nelaimes gadījums uz pārejas, kā gan viņi varēs apliecināt, ka šajā gadījumā velosipēdists pār pāreju braucis nevis gājēju ātrumā, bet gan “lidojis” pāri. Un, protams, protams, tieši tāpat, kā ir agresīvi autobraucēji, ir neapdomīgi velosipēdisti, kas brauc pārdroši, tā teikt, ar karogu rokā, viss ceļš ir manējais. Tajā pašā laikā velosipēdisti var minēt daudzus gadījumus, kur šoferi nepārzina elementārus ceļu satiksmes noteikumus, kad tomēr riteņbraucējiem ir priekšroka, bet autovadītāji nezināšanas dēļ to nedod, lai cik labi velosipēdisti ievērotu visus noteikumus.
Arī man ir autovadītāja apliecība, kas drīz vien būs jāpagarina, jo vieni desmit gadi atkal būs pagājuši. Un, kā zināms, pa desmit gadiem ceļu satiksmes noteikumos šis tas mēdz pamainīties. Bet jautājums, vai mēs katrs šīs izmaiņas zinām? Varbūt tiešām būtu vērts, ka pirms tiesību pagarināšanas būtu vismaz informatīvs pasākums, kas obligāti jānoklausās, lai uzzinātu, kas jauns ceļu satiksmē. Jo informatīvās kampaņas, lai cik labas un plašas būs, nekad nesasniegs visus. Bet katram – gan gājējam, gan velosipēda un citu braucamrīku vadītājam, gan arī, protams, automašīnas šoferim – ir labi zināt būtiskākos grozījumus satiksmes noteikumos, lai izvairītos no pavisam nevēlamas nelaimes. Ceļš mums visiem viens. Tāpēc, jo zinošāki esam un cieņpilnāk izturamies pret visiem ceļu satiksmes dalībniekiem, jo drošāka visiem dzīvošana.
Komentāri