Ziemassvētku gaidīšanas laiks dod tādas ierosmes, kam ikdienā neatliek laika, un tāpēc par tām pat neiedomājamies. Pēdējās nedēļās aizvien biežāk domājam par labdarību un apsveram, ko varētu darīt kāda cita labā.
Var jau pukoties un teikt, ka labdarībai būtu jābūt mūsu ikdienai, taču cilvēks tāds nu ir, ka viņam vajag spēcīgu motivāciju, lai ņemtos darīt to, ko neuzliek neviens no kārtējiem pienākumiem. Un Ziemassvētku gaidīšana kļūst par šādu stimulu.
Pats mazākais, ko varam izdarīt, ir ziedot kādu eiro, atsaucoties uz tik daudzajiem aicinājumiem palīdzēt slimajiem, pabalstīt tos, kam nodegusi māja vai kuru skārusi kāda cita dzīves liksta. Tik vien vajag, kā piezvanīt uz norādīto tālruņa numuru, lai būtu ziedota vismaz neliela summiņa un labā griba īstenota. Jau vairāk labdarībā iesaistās tie, kas nolemj, ka viņa roku darbs – adījums vai šuvums – noderēs kādai ģimenei, kas pati to nevar atļauties. Zeķes, dūrainīši top nevienas vien čaklas adītājas rokām un nonāk pie kādas kuplākas ģimenes, kurā ņirbināt adāmadatas tik raiti neveicas vai tam vienkārši neatliek laika. Bet ne vienmēr vajag taustāmas lietas. Vecļaudis pansionātos vairāk novērtē tās stundas, ko viņiem velta jaunie ļaudis gan sniedzot kādus jaukus priekšnesumus, gan vienkārši apciemojot vecos cilvēkus un parunājot par dzīves daudzveidību.
Labdarība var būt daudz un dažādos veidos. Un pat tad, ja jūs šo labo darbiņu Ziemassvētku gaidīšanas laikā darāt vienīgo reizi gadā, tam ir nozīme. Varbūt pat ne tik daudz tam, kurš saņem šo jūsu dāvinājumu, bet jums pašam, darītājam. Jūs sev apliecināt, ka esat spējīgs būt kopā ar citiem arī tad, ja tas nav jūsu ikdienā ieplānots, ja tam jāatrod īpašs laiks, kas izjauc ierasto dzīves kārtību un ritmu. Mirklis, ko esi sniedzis citiem, pārvēršas par prieku tev pašam. Vai arī tā nav Ziemassvētku gaidīšanas gaisma? Andra Gaņģe
Komentāri