Pagājušajā nedēļā apritēja gads kopš Valsts prezidenta amatā ievēlēts Valdis Zatlers. Prezidenta pienākumus viņš sāka pildīt jūlijā, tomēr jau kopš ievēlēšanas dienas nonāca pārmetēju un atbalstītāju krustugunīs. Šie kautiņi ir atstājuši nedziedējamas rētas prezidenta tēlā, ko viņš mēģinājis aizlāpīt ar vārdiem un lēmumiem, bet tas izdevies ne vienmēr.
Pirms ievēlēšanas Valdis Zatlers bija itin labi pazīstams un ieredzēts traumatologs. Tas viņam būtu nodrošinājis kaut nedaudz labākas sākuma pozīcijas nekā Vairai Vīķei-Freibergai, kas pirms ievēlēšanas bija krietni mazāk zināma publiski. Tomēr izvērtās citādi — ar „shēmošanas” palīdzību ievēlētais V.Zatlers kļuva par opozīcijas un tās draugu uzbrukumu objektu. Uzbrukums V.Zatleram bija domāts kā uzbrukums valdošajai koalīcijai, uzskatot, ka tās izvēlētais prezidents nav nekas vairāk kā koalīcijas paplašinājums. Šajā strīdā nemaz nebija svarīgi, vai V.Zatleram ir politiķa dotumi, vienkārši vajadzēja pierādīt, ka viņš ir slikts. Un, ja atradās vairāk vai mazāk pamatotas iebildes, jo sliktāk viņam un jo labāk tiem, kas prezidenta vēlēšanās Saeimā balsoja pret viņu.
Uz jaunā prezidenta pirmo gadu var raudzīties dažādi. Var izvērtēt, kas noticis tik sāpīgajā “pateicību” jomā, un var palūkoties, kā V.Zatlers ir spējis sevi parādīt prezidenta amatā.
Kas attiecas uz pirmo aspektu, šeit nekādu īpašu izmaiņu nav. Atzīstot, ka pārmetumi par nedeklarētu pateicību pieņemšanu no pacientiem nav V.Zatlera individuāla, bet gan veselības aprūpes problēma, tālāk par runāšanu neesam tikuši. Veselības ministrijā tika izveidota darba grupa ārstu pateicību jautājuma risināšanai, aprīlī tā nāca klajā ar secinājumu, ka pateicību sērgu var uzveikt, ceļot ārstu algas un nosakot administratīvo atbildību gan tiem, kas pateicības dod, gan tiem, kas tās pieņem. Intervijā „Neatkarīgajai Rīta Avīzei” veselības ministrs Ivars Eglītis rezumēja, ka „laiks un sabiedrības gan vienas puses, gan otras labklājība, labturība, izglītība, kultūra un tamlīdzīgas lietas atrisinās šo problēmu”. Būtībā tas nozīmē atzīt, ka darīt tā īsti neko nevar un jāgaida, ka nelegālie maksājumi izzudīs dažādu blakus iemeslu dēļ.
Ar sevis parādīšanu V.Zatleram ir gājis visādi. Vietējā politikā viņš izceļas, iedzīvinot modernās folkloras teicienus, piemēram, aicinot cilvēkus sev uzdot jautājumu: „Kas es esmu?” Brīžos, kad ir jāsaka kaut kas svarīgs, V.Zatleram prātā nākušās gudrības ir savādas. Piemēram, uzrunājot lietussargu vicinātājus pagājušā gada nogalē Rīgā, Doma laukumā, prezidents paziņoja, ka dziesma pateiks, ko darīt — tā vietā, lai pateiktu pats.
Grūtie pirmie prezidentūras mēneši ar nemitīgajiem apvainojumiem negodīgumā un piemērotības apšaubīšanu ir ietekmējuši arī V.Zatlera publisko tēlu, un Latvijas sabiedrībā vieglāk ir atrast prezidenta zākātājus vai cildinātājus, nekā vienaldzīgos. Pēlēji vai nu nav redzējuši, vai arī nevēlas redzēt iemeslu, lai atteiktos no savas sākotnējās skepses. Cieņas trūkumu pret prezidentu parādīja arī aprīļa incidents Ogres vidusskolā, kad skolēni tualetes podā bija ielikuši V.Zatlera portretu. Savukārt cildinātāji viņu joprojām atminas kā labu ārstu, kā arī metas prezidentu aizstāvēt no pēlēju uzbrukumiem. Tā ir cīņa starp tēliem, tā nav saistīta ar reāliem darbiem, kuru iekšpolitikā ir bijis maz. Situācija mainījās pagājušajā mēnesī, kad V.Zatleru „privatizēja” gan sekta „Jaunā paaudze”, izlieloties, ka Latvijas prezidents
atbalstījis reliģiskās organizācijas līdera Alekseja Ļedjajeva iniciatīvu, gan geju gājiena atbalstītāji, kas nopriecājās par V.Zatlera viedokli, ka viņš ir pret jebkāda veida diskrimināciju.
Situācija ārpolitikā atšķiras. V.Zatlers NATO galotņu tikšanās laikā Rumānijā pēc toreizējā Krievijas prezidenta Vladimira Putina runas negaidīti ieminējās par „aukstā kara dēmoniem”, tādējādi izpelnoties gan Krievijas, gan Rietumvalstu līderu uzmanību. Tas, vai V. Putins šo uzdrīkstēšanos būtu ņēmis ļaunā, nav zināms, tomēr, pretēji cerētajam, uz Baltijas jūras valstu padomes tikšanos, kas šonedēļ notiek Latvijā, viņš tomēr nebrauks. Savukārt pagājušajā mēnesī Rīgā tikās triju Baltijas valstu un Polijas līderi un pēc tam vienā lidmašīnā devās uz enerģētikas jautājumiem veltītu forumu Ukrainā. Tas lika domāt, ka vismaz formāli V.Zatleram labi sokas ar sadarbības veidošanu Baltijas reģionā. Par saturu vēl varētu diskutēt — piemēram, jautājumā par jaunas atomelektrostacijas celtniecību Lietuvā vai citām enerģētikas problēmām gada laikā lielāka
skaidrība nav radusies. To nedrīkst uzskatīt tikai par prezidenta vainu, taču tas liek uzdot grūti atbildamu jautājumu par to, vai sadarbībai ir reāli rezultāti.
Valdis Zatlers atzinis, ka ir krīzes prezidents. Tomēr, ja arī mums pašlaik ir krīze, tās risināšanā viņa roka īpaši jūtama nav. V.Zatleru drīzāk varētu dēvēt par pārejas prezidentu — neko sliktu viņš nedara, bet arī nespēj pierādīt, ka ir labākais, kas šajā amatā varētu atrasties.
Komentāri