Katram ir vairāki talanti. Jautājums, cik no tiem apjaušam un pielietojam. Vēl interesantāk, kādus talantus tā arī neesam pamanījuši un pilnveidojuši. Reizēm pārsteidzoši tos atklāt. Atliek tikai nopriecāties – mani gadi, mana bagātība – un, redz kā, vēl viens talants, par ko pats īsti nenojautu.
“Druva” ne reizi vien rakstījusi par cilvēkiem, kuri kādu no saviem talantiem atklājuši mūža otrajā pusē. Laimīgie! Viņi zināmā mērā atkal jūtas kā jaunībā. Jauna varēšana, tātad jaunas iespējas un atkal cits skats uz dzīvi. Pat jauns skats uz lietām un vietām, kuras sen zini un pazīsti.
Šoruden ar detektīvam piemītošu neatlaidību un azartu Cēsīs meklēju ainavu, kura pagājušā gadsimta pirmajā pusē iemūžināta fotogrāfijā. Vajadzēja attēlu, kā te izskatās mūsdienās, lai sagatavotu kārtējam piektdienas numuram lasītāju iecienīto rubriku “Cauri gadsimtiem”, kurā līdzās tiek likti divi kādas vietas attēli – senais un jaunais. Cilvēki šis fotogrāfijas labprāt papēta.
No muzeja lielā krājuma izceltais attēls rāda tālu perspektīvu, bet pauguri un ielejas liek domāt, te strādājis dabas vīrs no lielā Ledus laikmeta. Nevar būt, ka 21. gadsimta cēsniekiem bijusi jauda pakalnus pārbīdīt. Palika otra varbūtība – pilsētā ienācis mežs. Katrs bērns, kurš lasījis Imanta Ziedoņa pasakas, ir dzīvojis dzejnieka iztēlē, kā mežs staigā. Tā mugurkauls – pamatīgas priedes un egles – ar skatu tālumā, bet pa leju pamežs, pilns brikšņu.
Ziedoņa pasakas lasītas sen, tajās ieliktās norādes piemirstas. Par detektīviem aicinātie cēsnieki, pat tādi, kuri pilsētā dzimuši, no bērna kājas brikšņus Gaujmalā izložņājuši, kas slēpes pie kājām likuši un laidušies lejā no pakalniem, raustīja plecus. Senā fotogrāfija uzdeva mīklas pat tiem, kuri, izrādās, ik dienu mēro ceļu pa Gaujas ielu.
Aizraujošu detektīvu nejaušā kārtā atrisināja students. Uzmetot skatienu Latvijas brīvvalsts pirmās desmitgades laikā tapušajai fotogrāfijai, jaunietis paziņoja: “Es zinu, kurā ielejā ir savrupnams ar tādu jumtu!” Jaunieša vecāki joprojām neticēja teiktajam. Vai tiešām pamežs tik pamatīgi izpleties vietā, kurā kādreiz bijusi telefona stabu līnija? Tomēr jaunietim bija taisnība, tā izrādījās Dzeguzes iela. “Druvas” fotogrāfs devās uz Cēsu plānā iezīmēto ielu, lai no tās iemūžinātu cēlo, tālo pilsētas ainavu.
Atgriezies no pārgājiena, fotogrāfs jutās vīlies. Ne tādas taciņas, ne ainavas, uz kuru pirms astoņiem deviņiem gadu desmitiem lūkojies fotogrāfs, vairs nav. Nu redzams pamežs, un tajā, nesen nogāzti, zemē guļ vareni koki. Iespaidīgais savrupnams gan joprojām ir, tikai sadudzis no vecuma. Piektdienas laikraksta fotostāsts “Cauri gadsimtiem” ir sagatavots. Tas lasītājiem vēstīs, kā bija kādreiz un ir tagad.
Man tas bija viens no aizraujošākajiem detektīviem žurnālista darbā. Paldies cēsniekiem – Lejām, Krišjāņiem, Kaņepēm, Klētniekiem un Rozenbergiem -, kuri deva padomu un arī devušies ekspedīcijā pa Gaujas pakalniem, lai saliktos Cēsu rēbuss – toreiz un tagad.
Tas nav vienīgais detektīvs ar senu foto rokās. “Druvai” ne reizi vien šajā darbā ar padomu un norādēm pagastos palīdzējuši lauku māju iedzīvotāji, arī pagastu bibliotekāri un savas puses īsteni patrioti – novadpētnieki. Daudz kas ainavā laika gaitā ir pamainījies arī Piebalgā, kur Gauja līkumo, Amatas novadā, kurš nosaukts upes vārdā, Līgatnē, kur upītes krastā celta papīrfabrika, un Straupē, kur Brasla krāčo ap kādreizējo muižu un pili.
Komentāri