”Latvijā ir apdraudēts tiesiskums. Tātad ir apdraudēta Latvijas valsts! Vēršoties pret KNAB vadītāju Alekseju Loskutovu, valdība pārkāpj „sarkanajai līnijai”. Savtīgu politisku apsvērumu dēļ valdība grib izrēķināties ar KNAB, kas efektīvi cīnās pret tiem, kuri grib nozagt valsti un tautas labklājību. To nedrīkst pieļaut,” šāda satura vēstules brīdi pirms plānotā piketa cirkulēja internetā. Skaļi, emocionāli piesātināti saukļi bez racionāla seguma. Cik no tiem, kas piedalījās piketā, varēja argumentēt par to, ko šajā kontekstā nozīmē „savtīgums”? Cik daudz no simpātijām pret A.Loskutovu ir radušās tamdēļ, ka viņš nepatīk premjeram, kurš savukārt nepatīk tautai, un cik daudz balstītas uz ļaužu izpratni par KNAB darbību un tās rezultātiem?
Cīniņš ar A.Loskutovu valdībai godu nedarīja. Par jautājuma neskaidrību liecina kaut vai tas, ka paši valdošo partiju pārstāvji intervijās žurnālistiem, šķiet, tā īsti nesaprot A.Loskutova atstādināšanas motīvus, taču partijas disciplīnas vārdā atkārto augstākstāvošu partijas biedru jau pirms krietna laika izmestās nekonkrētās frāzes. Ko Cēsīs dzīvojošs Tautas partijas biedrs var sacīt, kad „Druva” viņam jautā par KNAB vadītāja lietu? Vien to pašu, ka KNAB jābūt paraugiestādei, tāpēc grāmatvedības problēmas tur nedrīkst būt nekādas, ja tās ir, tas ir iemesls, lai atstādinātu biroja priekšnieku. Savukārt „Jaunā laika” biedrs var atkārtot savas partijas klaigas, ka Latvijā ir apdraudēts tiesiskums, jo KNAB acīmredzot atklājis kaut ko tādu, kas nepatīk valdošajai koalīcijai. Tikai baumas, spriedelējumi, attaisnojuma vai nolieguma mēģinājumi. Tas veido pamatu pārliecināšanas kampaņai, kurā sekotāji pievienosies nevis tāpēc, ka būs uzzinājuši kādus racionālus argumentus (tādu nav), bet gan pamatojoties uz politiskām simpātijām.
Parodija ir inteliģences pieminēšana, jo šis pasākums kārtējo reizi pierādīja tieši inteliģences neesamību. Un, mazākais, ņirgāšanās šajā kontekstā ir piesaukt Atmodu. Kustību, kas ievadīja pāreju no totalitāras uz demokrātisku valsts pārvaldi, nevar salīdzināt ar partejisku pasākumu. A. Kalvīša valdība, lai arī cik ilgi turējusies, tomēr nav apspiedošais mehānisms, kura gāšana pati par sevi iezvanītu jaunākus, labākus laikus. Tūdaļ pastāstīšu, kāpēc.
Ja ar inteliģenci mēs saprotam izglītotus, sociāli aktīvus cilvēkus, kam nav vienaldzīgs notiekošais un kas ir gatavi iesaistīties dažādās sabiedrībai nozīmīgās aktivitātēs, tad inteliģence Latvijā ir mirusi, un tie vārdi, kas tika pierakstīti zem uzsaukuma pulcēties pie Saeimas, ir tikai tāla inteliģences idejas atblāzma. Šo fikciju varēja redzēt arī pie Saeimas ēkas – tur aktīvākie cīņā saucēji bija nevis inteliģence, bet gan vieni deputāti, kas sanākušos rīdīja pret citiem deputātiem, kas nāca uz darbu, kā arī vienkāršie ļaudis, kas atnāca pateikt, ka Aigars Kalvītis ir „cūka”.
Kas gan ir inteliģence Latvijā? Kur ir šie aktīvie cilvēki, kam nav vienalga un kas jūt atbildību par apkārt notiekošo? Inteliģences nosaukums tiek valkāts šādos politiski iekrāsotos pasākumos, pusēm uzskaitot savus atbalstītājus un tā „samēroties”, kuram aiz muguras prominentāki vārdi. Savukārt jautājumos, kur no tiesas izšķiras
valsts turpmākā attīstība, inteliģence ļaudis uz ielām nesauks un nestāstīs, kas ir kas. Kad arodbiedrības iebilda pret nākamā gada budžeta pieņemšanu, kad skolotāji, mediķi, policisti līdzīgā pasākumā pie Saeimas aicināja neaizmirst arī viņus – kur gan tad bija tie, kam rūp, lai netiktu „nozagta tautas labklājība”?
Tas, protams, nemazina pēdējo dienu notikumu smagumu, kuriem pikets pie Saeimas bija kā efektīgs semikols. Inflācija un citas ekonomikas problēmas, ASV vēstnieces Ketrīnas Todas Beilijas kritiskā runa par stāvokli valstī, A.Loskutovs, no kura nevar tikt vaļā tik veicīgi, cik kādam gribētos – tas rada iespaidu, ka nu kaut kas iet uz galu. Un šeit atkal skatiens tautas sacelšanās rosinātāju virzienā: kāds ir viņu mērķis? Vienkārša valdības gāšana vai priekšlikumi labākai valsts pārvaldībai? Spriežot pēc uzsaukuma, kurā minēta „tautas labklājība”, varētu domāt, ka īstā ir otrā atbilde, taču kur tad ir rīcības plāns, kur ieteikumi, kā novērst pašreizējās problēmas? Tādu nav, tā vietā ir cits vēstījums vienkārši par valdības gāšanu – it kā tas kaut ko atrisinātu.
Jautājums par KNAB jutīgs izrādījies ne tikai sanākušajam cilvēku pūlim, bet arī pašām politiskajām aprindām. Par to liecina arī vienošanās jautājumu par A.Loskutovu Saeimā tik drīz neizskatīt, un tas bija zināms jau pirms piketa. Tātad šī jautājuma risināšanai, neatkarīgi no valdības dzīvotspējas, tiks meklēti citi ceļi. Pikets tādā gadījumā ir tikai ārišķība vai dusmu novadīšanas veids bez īpašas nozīmes.
Komentāri