“Es to zapti neēdīšu,” paziņoja mans dēls, kad bija maziņš, ieraudzīdams uz galda biešu salātus. Tādus viņš toreiz redzēja pirmoreiz un laikam jau, drošs paliek drošs, negribēja riskēt. Vēlāk, protams atklājās vēl pa kādam produktam, no kā viņš atteicās, tomēr lielas problēmas ēdienreižu nodrošināšanā nesagādāja.
Pavisam citādi ir ar mazmeitiņu. Neēdīšu kartupeļus, citreiz- griķus, putrai nē, zupā burkāni!? Un tā tālāk, un tā joprojām. Un vispār- veselīgi un garšīgi varot paēst bērnudārzā, turklāt piecas reizes nedēļā pa trim reizēm dienā! Sak’, var taču pie omes ēst gandrīz tikai šokolādi un saldējumu! Pabarot mazbērniņu ar veselīgu maltīti nudien ir pārbaudījums! Reizēm kaut ko iemānīt izdodas, ja ēdiens tiek tematiski noformēts, piemēram, no makaroniem tapusi mājiņa ar zaļu gurķu jumtu un gaļas gabaliņa durvīm… Nu jau mazmeitiņa paaugusies, tādēļ sāku mēģināt skaidrot, ka jebkurš ēdiens ir jāciena un neko neēdamu es viņai nepiedāvāju. Tādās reizēs nākas piedomāt, kā mainījušies laiki un attiecības ar ēdienu. Tās pašas mazmeitiņas vecvecmāmiņa bija izsūtīta un ieslodzījumā, kā daudzi tās paaudzes cilvēki, piedzīvoja badu. Viņa stāstīja, ka toreiz ēdusi gan vardes, gan koku mizas, gan balandas. Atceros, kā viņa vienmēr ļoti uzmanīgi izturējās pret maizi: ja nokrita uz grīdas, pacēla un noskūpstīja un nekad nepieļāva, ka kukulītis noguldīts ar apaļo pusi uz augšu.
Un tādu stāstu par piedzīvoto badu pasaules pieredzē netrūkst. Arī par tiem bērniem, kuri vēl pavisam nesen bērnu namos un internātskolās vienmēr no kopgalda paņēma atlikušās maizes šķēles un noslēpa tās nebaltām dienām. Arī šodien, kamēr mēs nezinām, ko izvēlēties maltītei, daudzviet pasaulē cilvēki nezina, kad varēs paēst…
Tādēļ reizēm ir patiešām grūti saprast tos, kas neēd to vai šo, daudzās, manuprāt, modes tendences atteikties no gaļas, no vēl kaut kā. Esam taču vienkārši izlaidušies! Veikalu plaukti pārpildīti, pārtikas ražotāji atkal un atkal izdomā ko jaunu, lai tikai iekārdinātu pircējus, lai tikai izdabātu patērētājiem. No veikaliem nākam ar pilniem groziem, somām; informācijas avoti pārpludināti ar neskaitāmām ēdienu receptēm. Un tad meklējam veidus un metodes, kā notievēt…
Varbūt tieši tādēļ šur un tur ieskanas balsis par tuvojošos badu? Cik gan ilgi var turpināties leiputrija? Pasaule attīstoties pa spirāli, un šobrīd laikam slīdam lejup: pārtikas, tāpat kā visa cita, cenas aug, maizes klētī Ukrainā Krievija izlaupījusi graudus, arī jaunā raža karadarbības dēļ ir apdraudēta. Cilvēki koncentrējušies dzīvei pilsētā, izaugušas paaudzes, kas nezina, kā stādāmi kartupeļi, kā iegūst pienu, kā pašam izaudzēt, pēc tam ziemai saglabāt gurķus, sīpolus.
Vai cilvēce gatavojas jaunai dzīves skolai?
Komentāri