Ar vakcinācijas tempiem mums pagaidām nesokas, nu, vismaz Baltijas valstu salīdzinājumā. Kopš vakcīnu saņemšanas gada nogalē līdz pagājušās nedēļas ceturtdienai Latvijā “Covid-19” vakcīnu saņēmuši 5399 cilvēki, Igaunijā potējušies bija 7973, bet Lietuvā 17 612. Brīvdienās darām, kā lemts piecu dienu darba nedēļā, strādā vien tie, kam to paredz darba specifika. Sestdien vakcinācija notikusi tikai četrās ārstniecības iestādēs, vēstīts publiskajā telpā. Un rezultāts – kamēr no 7.līdz 9.janvārim Latvijā vakcinēja 1,2 tūkstošus, Igaunijā jau 2,8 tūkstošus, Lietuvā 4,9 tūkst. iedzīvotāju.
Te nu var sākt saprast pagājušās nedēļas politisko vētru rašanos. Skaitļi ir bezkaislīgi, lai kādus politiskos un emocionālos komentāros tie tiktu iekļauti. Vakcināciju, ko eksperti atzīst par pašu nozīmīgāko “Covid-19” skrējiena samazināšanas līdzekli, nespējam veikt tik ātri kā kaimiņi. Un diezin vai te palīdz uzsvars, ka dažām Vakareiropas valstīm sokas vismaz tikpat lēni, kaut tās ir spējīgākas un bagātākas par mums. Šāda taisnošanās atgādina kaut ko no pusaudžu vecuma, kad par divnieku rātais skolēns norāda uz klases teicamnieku, kurš arī šoreiz dabūjis nesekmīgu atzīmi.
Protams, spriest un spriedelēt medijos un sociālajos tīklos var vienmēr, nu jau visi esam kļuvuši par virusoloģijas, epidemioloģijas, vakcinācijas zinātājiem, visiem ir viedoklis, kā pareizāk, kā labāk, kā jārīkojas. Ļoti negribas ierindoties šo “speciālistu” skaitā, tomēr daži jautājumi nedod mieru, īpaši tāpēc, ka esmu vakcinācijas piekritēja. Ja jau trūkst medicīniskā personāla, ko iesaistīt vakcinēšanā (un, visticamāk, tā ir) , vai šajā darbā nevar aicināt pensionētās medicīnas māsas? Viņām taču ir ļoti liela pieredze, vien jāinstruē par šīs kaprīzās vakcīnas izmantošanu. Varbūt var piesaistīt arī medicīnas koledžu pēdējā kursa studentus – topošās medicīnas māsas un ārstu palīgus? Ja iemesls, kāpēc vakcinācija strauji nevirzās uz priekšu, ir tas, ka ne visi no prioritārās grupas to izvēlas, varbūt vērts sākt līdztekus vakcinēt nākamos, kas ir sarakstā? Ja ir sarežģījumi ar loģistiku un vakcinācijas kabinetu aprīkošanu, kas arī visnotaļ saprotams, vai nav vērts veidot jaudīgākas vakcinācijas vietas, kur tas iespējams, un tie, kas izvēlas šo procedūru, ierodas neatkarīgi no tā, kur dzīvo?
Tādi un vēl citi līdzīgi jautājumi rosās prātā, kad skatos datus par vakcinācijas gaitu Latvijā. Un ceru, ka drīz tos varēšu aizmirst, jo potēšanas statistikas līkne strauji trauksies uz augšu.
Komentāri