Šodien ar Dziesmu svētku karoga cildināšanu sākas XXVII Vispārējie latviešu Dziesmu un XVII Deju svētki. Desmit dienas Rīga ziedēs un skanēs novadu tautastērpu krāsās.
Šķiet, Jāņi tika aizvadīti klusāk nekā citas vasaras, krājot spēkus dziesmām, dejām, emociju pārpilnībai svētkos. Lai kuram koristam, dejotājam vai mūziķim pajautā, ko gaida no svētkiem, atbilde vienkārša: “Tie taču ir svētki, vai izsakāmi vārdos!” Un, protams, tos katrs izdomā savā prātā, atminas, kā bijis kādreiz, paklausās, ko citi stāstījuši. Dziesmu svētki ir notikums, kuram ilgi gatavojas, par kuru diskutē, spriež, sajūsminās un apšauba. Un atceras.
Atliek pašķirstīt vēstures lappuses, latvieši nevienus svētkus nav pratuši sarīkot bez strīdiem. Un, tiklīdz dažādi uzskati un taisnības, tā lielāks vai mazāks skandāls vai vismaz runas. Gan pirms svētkiem, gan pēc. Vienmēr kādam kas nepatīk, nav sajūsmā, ka viņa vēlmes noliktas malā.
Kas tad ir Dziesmu svētki? Latviešu kultūras vai tautas kopā sanākšanas svētki? Vispirms jau kultūras. Dziesmu un deju, mūzikas attīstības un varēšanas, mākslinieciskā līmeņa parāde. Taču, paskatoties biļešu piedāvājumā vēl šīsnedēļas vidū, gan uz augstākās kategorijas deju kolektīvu uzvedumu “Balts”, gan koru koncertu “Tīrums. Dziesmas ceļš”, kurā skanēs gan iepriekšējo Dziesmusvētku mantojums, gan skaņdarbi, kas mākslinieciski spilgti atklāj latvisko identitāti, vēl biļetes varēja nopirkt. Tad nu iznāk, ka Dziesmu svētku apmeklētājus vairāk interesē emocijas, kādas pārņem Mežaparku vai “Daugavas” stadionu, kopā būšana īpašajos koncertos, ne tik daudz koru mūzikas vai deju koncerts. Vai tas neliecina, ka visā plašajā kultūras notikumu piedāvājumā katrā novadā pietrūkst to, kuros izjust līdzpārdzīvojumu, justies piederīgam, sajust latvisko? Tas dažādu svētku rīkotāju ziņā – kā radīt neatkārtojamo, latvisko kopības sajūtu. Ne tikai Dziesmu svētkos.
Kādiem tik epitetiem netiek saukti Dziesmu svētki. Tas, kurš reiz bijis, grib tajos nokļūt, kurš tikai dzirdējis- tos piedzīvot. Lielo interesi kārtējo reizi apliecināja pieprasījums pēc biļetēm. Tās mirklī tika izpirktas, tad solīts, ka vēlāk būs vēl. Protams, deficīts palielinājis to vērtību. Uz svētku noslēguma koncertu biļetes nu jau tiek tirgotas par 120 eiro, tāpat uz deju lieluzvedumu. Ja ir piedāvājums, gan jau ir pircēji.
Saprotams, bez naudas sarīkot neko nevar. Bet tik daudz par to runāt, jautāt jau kļūst nomācoši. Tēmas divas – vai nu par dārgu, vai par maz maksā. Tā teikt, tikai bizness. Ja bizness neizdodas vai pircējam par dārgu, viss ir nepareizi. Kas kuram izdevīgi, tas nu gan jāvērtē tikai un vienīgi pašam. Bet tirgotājiem, kad Rīga svētkos ļaužu pilna, savs funktieris.
Laiki mainās, tāpat cilvēki un viņu pierastais dzīves līmenis. Kas vēl pirms gadiem 50 bija pašsaprotams, nu vairs ne. Un tas saistās ar nedēļas dzīvošanu skolās.Savulaik tā bija romantika, nu aizvien biežāk dzirdams, ka tas un tas īsti labi nav, vajadzētu mūsdienīgākas ērtības. Bieži vien nepieklājīgi šķiet vērtējumi par dalībnieku maltīšu ēdienkarti. Protams, tādu viedokli pauž vien daži nūģi, bet viņi tajā skaistajā ziedu pušķī nevietā iesprauž egļu astoņzobu mizgrauža apskādētu zaru. Reiz tas zaļoja.
Katrs kaut ko neēdam, kaut kas negaršo, vai tad jāsludina, ka slikti ēdina? Zudusi pieticība, prieks būt svētku dalībniekam, lepnums, ka esi tautas tradīciju uzturētājs, ka tūkstošiem cilvēku sagādā svētkus.
Svētki – vienam pirmie, cits piedzīvojis 15 un vairāk. Cilvēkam Dievs devis spēju slikto, negatīvo aizmirst, ar laiku grūtums pārvēršas par stāstu, piedzīvots prieks arī pēc gadiem liek smaidīt. Kāds nu kurš esam, bet kopā nodziedāta dziesma, rakstos sagriezts dancis, kāds satikts cilvēks būs spēka avots nākamajiem pieciem gadiem.
Komentāri