Īrija bija vienīgā valsts, kurā tika rīkots referendums par Eiropas Savienības (ES) Reformu līguma pieņemšanu, un tās pilsoņi bija tie, kas līgumu iegāzuši. Vienprātības princips paredz – lai pagājušajā gadā pieņemtais ES Reformu jeb Lisabonas līgums varētu stāties spēkā, tas jāratificē visās dalībvalstīs. ES līderi bija atraduši risinājumu, kā panākt, lai neatkārtotos 2005. gada scenārijs – tad pilsoņi Francijā un Nīderlandē noraidīja ES Konstitucionālo līgumu, tādējādi apturot mēģinājumus reformēt savienību. Lisabonas līguma gars ir līdzīgs, bet statuss citāds, līdz ar to varēja iztikt ar tā ratifikāciju kopienas valstu parlamentos. Izņēmums bija Īrija, kuras likumdošana paredz, ka, veicot izmaiņas ES darbību regulējošajos līgumos, izmaiņas veicamas arī valsts konstitūcijā. Savukārt, lai mainītu konstitūciju, nepieciešama tautas nobalsošana.
ES līderiem bija labi nolūki – sastādīt dokumentu, kas uzlabotu smagnējās valstu savienības darbu apstākļos, kad tā aizvien paplašinās un katra jaunā paplašināšanās aizvien apgrūtina lēmumu pieņemšanu. Jauns ES darbību regulējošs līgums novērstu daļu problēmu. Piemēram, vairāk lēmumu tiktu pieņemti pēc vairākuma nevis vienbalsības principa. Lai cik aizdomīga šī prasība neizklausītos, Īrijas referenduma iznākums parāda, cik viegli ar veto tiesībām var paralizēt ES uzlabošanas mēģinājumus un cik grūti aizvien pieaugošā valstu pulkā ir kādā jautājumā panākt vienprātību. Līgums arī paredzēja izveidot ES prezidenta posteni un ko līdzīgu ES ārlietu ministra amatam, lai savienības viedokli padarītu dzirdamāku starptautiskajos jautājumos, kā arī samazinātu komisāru skaitu. Un tomēr šie nodomi nespēj realizēties dzīvē.
Īrijas referenduma rezultāts pirmām kārtām ir komunikācijas izgāšanās. Visas lielākās partijas, arodbiedrības un uzņēmēju asociācijas ļaudis aicināja balsot par līgumu. Tikai samērā neliela opozīcija pārstāvēja pretējo nometni. Tomēr šai nometnei izdevās piešķirt konkrētu un ticamu apveidu neskaidrībai un bailēm, kas saistītas ar ES tālāku attīstību un ietekmi uz dalībvalstīm. No oponentiem izskanēja vairāki savstarpēji teju pretēji viedokļi, piemēram, ka jaunā līguma dēļ pasliktināsies uzņēmēju iespējas vai ka tiks apdraudētas strādnieku tiesības. Šie stāsti vēlētājus uzrunāja labāk nekā līguma atbalstītāju mierinājumi, ka līgums ir labs ij Eiropai, ij Īrijai.
Īrijas pirmsreferenduma kampaņa atsauca atmiņā, kāda bija kampaņa pirms Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai 2004. gadā. Toreiz par mūsu naudu tika veidota burtiski propagandas akcija, kuras uzdevums bija Latvijas pilsoņiem paskaidrot, kādas piena upes ķīseļa krastos mums tecēs, kad nokļūsim šajā paradīzē. Toreiz Latvijas ļaudis labprāt ticēja, un ne tikai sacīja pārliecinošu jāvārdu ES, bet arī vēlētāju aktivitātes ziņā rādīja priekšzīmi citām valstīm.
Tagad, kad esam ES jau četrus gadus un līdz ar ES fondu līdzekļiem Latvijā ir ieplūdusi arī negāciju straumīte, domājams, ka arī latvieši pret visādām balsošanām un līgumiem izturētos skeptiskāk. Par to liek domāt kaut vai pieaugošais eiroskeptiķu skaits – pēc SKDS datiem maijā tikai drusku vairāk nekā 24 procenti Latvijas iedzīvotāju valsts dalību ES vērtēja pozitīvi, savukārt ne labi un ne slikti to vērtē gandrīz 40 procenti aptaujāto. Krītas arī pilsoņu aktivitāte – cilvēki kūtri dodas gan uz vēlēšanām, gan referendumiem.
Īrijas situācija ir labāka nekā mūsējā. Reti kura valsts ES sastāvā ir tik ļoti uzplaukusi kā Īrija. Kopš pagājušā gadsimta 90. gadiem ekonomikas pieaugums ik gadus svārstījies ap astoņiem līdz deviņiem procentiem gadā. Kopš 1973. gada Īrija no Briseles ir saņēmusi palīdzību 40 miljardu eiro, nauda prasmīgi ieguldīta valsts attīstībā. Te atrodas datortehnoloģiju, farmācijas un citas rūpnīcas, kas valsts budžetu pilda ar nodokļiem, bet strādniekiem nodrošina darbu. Un tomēr vēlētāji ir bijuši skeptiski pret Briseles centieniem – daļēji tas ir tamdēļ, ka pēdējos gados uzplaukums drusku mazinās, īri sāk bažīties par nemitīgo imigrāciju un citām problēmām.
Sausais atlikums no pagājušās nedēļas referenduma Īrijā ir visai nepatīkams. No vienas puses, rādās, ka ES ir kļuvusi par tādu monstru, ko demokrātiski grūti pārvaldīt, tādēļ Brisele aizvien biežāk savienības pilsoņiem centīsies ierādīt, kas “patiesībā” ir labi, jo viņi paši to “nezina”. No otras puses, Francijas, Nīderlandes un tagad arī Īrijas vēlētāju viedoklis ir jāuztver kā trauksmes signāls par ES pilsoņu noskaņojumu pret savienību vai vismaz par izpratni ES attīstības jautājumos. Iespējams, ka ES likteņa lemšana pilsoņiem ir kļuvusi par sarežģītu. Bet tikpat iespējams, ka ES uzlabošanas dokumenti vienkārši ir rakstīti savienībai, nevis cilvēkiem.
Komentāri