“Man vienalga. Esmu ar biezu ādu. Kas tur ko kreņķēties, tas tik tāds sīkums! Viss reiz aizmirstas,” kad dzirdu kādu tā sakām, reaģēju divējādi. No vienas puses, piekrītoši māju ar galvu, apbrīnojot to, cik savaldīgs šis kāds prot būt. Mūsdienās tā pat varētu būt apskaužama īpašība. Spēja elpot pāri visām negācijām, prasme žirgtam atkal piecelties kājās, lai ar smaidu atkal iegāztos nākamajā žampā – nudien, apbrīnojami. Taču, no otras puses, tāda attieksme man liek domāt, ka kaut kas taču ar to cilvēku nav kārtībā, ja viss ir vienaldzīgs!
Par ko pašlaik uztraucos? Protams, par jauno mācību gadu. Ar katru gadu centralizēto eksāmenu rezultāti ieņēmušu lejupslīdošu tendenci. Mani vidusskolēni vairs nevēlas, lai pirmajā septembrī dodos ar viņiem uz skolu. Un ir jau vēl citas lietas.
Īstenībā man vispār nebūtu jāuztraucas par šiem jautājumiem, jo atvases ģimnāziju visus gadus beigušas teicami. Centralizētos eksāmenus nokārtoja uz astoņi, deviņi, latviešu valodā uz desmit. Meitām patīk mācīties, viņas šo apguves procesu izbauda, taču viņdien pa radio ziņās dzirdēju atkal jaunu satraucošu atziņu par izglītības sistēmu. Proti, pedagogu zemais atalgojums ir tikai aisberga cepure. Pats lielākais posts skolās ir mūsdienu vecāku nepamatotās prasības pret pedagogiem un bērnu visatļautība.
Būšu no tiem vecākiem, kas uzskata, ka klasēs tomēr vajadzētu ieviest video novērošanas kameras. Mēs prasām caurspīdīgumu politikā, finansēs, nodokļos, bet es vēlētos caurspīdīgumu skolā. Domāju, daudzi skolotāji ir pret šādu lēmumu, jo īstenībā nemaz nestrādā tik krietni, kā paši to saskata, taču tikpat daudz ir tādu, kuri pašaizliedzīgi darbam atdod sevi visu. Es video novērošanu gribētu ne jau tādēļ, lai sekotu skolotājam, bet tāpēc, ka gribu redzēt, kā bērni stundas laikā uzvedas, kā izturas pret skolotāju un vai tiešām mūsu baltie pūkainīši ir tik balti, kā mēs tos iztēlojamies.
Bieži vien sapulcēs agresīvākās un visaugstākos standartus pieprasošākās ir tās māmiņas, kuras atdevušās darbam, nevis bērnu audzināšanai. Un es nerunāju par labāko skolu, labāko pulciņu, labāko vijoli un labāko telefonu, kas nodrošināts, lai paustu mātišķo gādību. Es runāju par labākām savstarpējām attiecībām, plaukstošu cieņu un spēju ieklausīties vienam otrā. Arī disciplīna un stingrāks vārds, prasīgāka attieksme pret sevi, tad bērni iekļaujas audzināšanā. Mans subjektīvais novērojums teic, ka šīs mātes ir priekšzīmīgas darbā, kurā vadītājs no viņām prasa nemitīgu izcilību, tāpēc skola beidzot ir vieta, kur tās var izpausties, pieprasot no pedagoga, lai tas audzina bērnus tā, ka mācībstundās apgūtais dod labākos rezultātus. Tik viens sīkums – skolotājam tas nav jādara. Bērna audzināšana jāpilda vecākiem.
Vecākiem jāstāsta bērnam, kādi būs viņa ieguvumi no apgūtas vielas. Vecākiem jāiemāca disciplīna un cieņa pret skolotāju, klasesbiedriem. Vecāki ir atbildīgi par to, kā bērns izturas klasē, skolā, muzejā, teātrī un pie galda. Tikai tad skolotājs var nostāties klases priekšā un, neizkliedzot visu balsi, mācīt patiesi svarīgo.
Tāpēc esmu par videokamerām klasēs. Es gribu redzēt, vai stundā tiešām ir klusums, un, pirms pārmest pedagogiem un taisīt reformas, saprast, vai skolēni vispār klausās tajā, ko skolotājs saka. Tas arī man dotu lielākas tiesības prasīt no sava bērna pienācīgu attieksmi vai vērsties pie citas mammas, lai lūgtu pasekot līdzi sava bērna uzvedībai stundā, ja resgaļa uzvedība ir tā, kas traucē pārējiem apgūt jauno vielu.
Komentāri