„Pastāvēs, kas pārvērtīsies” – kurš gan nav dzirdējis un, iespējams, pats skandējis šos Raiņa vārdus. Dzejnieks, kurš daudzkārt izrādījies pravietis, domājot par cilvēku dabu, sabiedriskajiem procesiem un attīstību. Raiņa atstātais mantojums latviešu tautai bijis tik nozīmīgs, ka arī viņa personības spēks pat daudzus gadus pēc nāves kalpojis par iedvesmas un atbalsta avotu. Ņemsim Latvijā katram zināmās Dzejas dienas – pirms vairākiem gadu desmitiem citā politiskā iekārtā aizsāktās un tagad pat vēl citā ekonomiskā situācijā turpinātās. Ir septembris, un reti kuru spēj pārsteigt ziņa, ka pienācis Dzejas laiks, arī tos, kuri ar dzeju nav uz tu, nevienu dzīvu dzejnieku nepazīst un dzejas sarīkojumus neapmeklē.
Nav obligāti jāapmeklē kamerstila pasākumi, kur savus gara darbus priekšā lasa dzejnieki, lai sajustu poēzijas burvību un ietekmi uz sevi. Mūsdienās reizēm pietiek arī ar to, ka ieslēdz televizoru. Sestdien daudzu uzmanību pievērsa dzejas un mūzikas vakara translācija no Dailes teātra, kur galvenais varonis bija tautā labi pazīstamais Jānis Peters. „Es jūs mīlu, un tas ir viss,” bija šī dzejas vakara moto. Laiks gājis, dzejnieks nosirmojis, bet vairākas paaudzes, kas augušas un dzīvojušas ar viņa pārsteidzoši precīzi noformulētajām domām un emocijām, joprojām spēcinās dzejas vārdos. Pat tie, kas teic, ka ar dzejas vārsmām ir uz jūs jau kopš skolas laikiem, reizēm tomēr mēdz nodungot kādu zīmīgu dziesmas rindu, un Peteram to ir bezgala daudz.
Tomēr reizēm arī pieaugušajiem der piestāt dzejas stundā, ieklausīties dzejas vārsmās, dzejnieka sirdspukstos vai vēl vienkāršāk – atsaukt atmiņā skolas gadu obligāti apgūstamo repertuāru. Vai tad mums kaitētu atcerēties, kā Veidenbaums rakstījis: „Virs zemes nav taisnības, dūrei tik spēks” vai Blaumaņa vēsti, kas ielikta Tālavas taurētāja mutē: „Mans zelts ir mana tauta, mans gods ir viņas gods.” Vai mūsdienās reizēm nepalīdzētu Čaklā vārdi: „Es esmu bagāts, man pieder viss, kas ar mani ir noticis.” Mairita Kaņepe
Komentāri