Iedzīvotāji un politiķi var atviegloti uzelpot, jo, visticamāk, elektrības cena līdz nākamā gada 1. janvārim nemainīsies. Mēs varēsim netērēt vairāk naudas, bet otrie var cerēt, ka mēs nekļūsim ļoti dusmīgi un balsosim par viņiem. Labklājības ministra runas, ka nākamgad mazturīgajiem un daudzbērnu ģimenēm noteikti elektrības cenas pieaugums tiks kompensēts, īpaši mierinošas gan nešķiet, jo, lai „noderētu” mazturīgo sarakstam, patiesībā jādzīvo gandrīz vai bada maizē. Tiesa gan, premjere Straujuma runās arī ar pensionāriem un sola kaut ko piemaksāt arī viņiem. Ar vārdu sakot, līdz nākamajam gadam gan jau kaut kas tiks izdomāts, lai vismaz kādai iedzīvotāju daļai cenu kāpumu atlīdzinātu.
Par to, cik šī „viltus trauksme”- elektroenerģijas tirgus atvēršana – maksājusi gan valstij, gan privātajiem uzņēmējiem, iedzīvotāji laikam nedomā, bet politiķi runāt nesteidzas. Par to, ka skandināvu ienākšana Latvijas tirgū ar lētāku elektroenerģiju patiesībā tiek atlikta nevis uz desmit mēnešiem, kas jāpieskaita tiem aptuveni pāris gadiem, kuri nepieciešami, lai tas notiktu un tirgus sakārtotos, klusē visi. Tāpat kā visi klusē par to, ka lielu daļu elektroenerģijas ražojam no gāzes un kamēr elektrības tirgū nav skandināvu piedāvājuma, šajā jomā joprojām esam pilnībā atkarīgi no Krievijas. Tādēļ uz Ukrainas notikumu fona runas par Latvijas neatkarības stiprināšanu brīžiem šķiet liekulīgas – pilnīgā atkarība no Krievijas gāzes, neatverot elektroenerģijas tirgu, patiesībā ir nostiprināta. Latvija gan pati sevis, gan Eiropas Savienības prasību dēļ cenšas risināt jautājumu par brīvu gāzes tirgu, pēdējais termiņš ir noteikts 2017.gada aprīlī. Viegli tas nebūs, jo ir pietiekami daudz ieinteresētu un ietekmīgu personu, kas dzied „lakstīgalu mēlēs”, lai tikai piedabūtu politiķus atlikt šī tirgus atvēršanu līdz pēdējam brīdim. Turklāt, atšķirībā no elektroenerģijas tirgus, gāzes tirgus liberalizācijas virzienā neesam vēl spēruši pat pirmo soli. Pārvades sistēma jeb cauruļvadi joprojām ir pieejami tikai Gazprom, neviens cits mums neko „atsūtīt” nevar. Protams, problēmu varētu atrisināt kopīgs Baltijas sašķidrinātās gāzes terminālis, bet Baltijas valstis šajā jautājumā līdz šim kopīgu valodu nav atradušas, riskējot zaudēt ES iespējamo līdzfinansējumu. Jebkurā gadījumā elektroenerģijas tirgus atvēršana mūsu atkarību no Krievijas gāzes samazinātu. Protams, atvērts tirgus ne vienmēr nozīmē cenu samazināšanos, atvērtā tirgū viss maksā tik, cik tas maksā. Valstī, kuras iedzīvotāju vairākums nav turīgi, atvērtais jeb brīvais tirgus rada problēmas iedzīvotājiem un galu galā valstij nākas domāt, kā viņus atbalstīt. Tomēr atvērts tirgus vienmēr valsti, tātad arī tās iedzīvotājus, padara brīvākus no viena piegādātāja iegribām un noteikumiem. Raugoties, kas un kā šobrīd notiek Krievijā, ir skaidrs, ka tā sava prezidenta vadībā soļo totalitāras valsts virzienā ar paātrinājumu. Tādēļ ir naivi domāt, ka, atliekot elektroenerģijas tirgus atvēršanu, esam lieli ieguvēji. Jā, naudas, kuras bieži tiešām nav, lai nomaksātu rēķinus, it kā būs vairāk, bet mūsu drošības vairāk gan nebūs. Starp citu, zemākas gāzes cenas piedāvājums bija tas, par kuru prezidents Janukovičs „pārdeva” Ukrainu Putinam. Ja Krievija kādā brīdī nolems Latviju pārmācīt un pacels gāzes cenu, tad arī aizvērta elektroenerģijas tirgus apstākļos mums šā vai tā nāksies maksāt augstāku elektrības cenu vai arī valstij nāksies no budžeta (tātad no mūsu kopīgā maciņa) kompensēt cenu pieaugumu, tā atņemot naudu kādai vai kādām nozarēm. Esmu pārliecināta, ka problēma šobrīd ir nevis elektroenerģijas tirgus atvēršana, bet mūsu politiķu paviršā un ciniskā attieksme pret to. Tirgus cena ir mērāma ne tikai naudā. Sallija Benfelde
Komentāri