R ekonomikas ministrs
Šobrīd situācija Latvijas ekonomikā ir iepriekšējo gadu straujās izaugsmes rezultāts. Pie šāda apgalvojuma mums vajadzētu justies stabiliem un drošiem par savas labklājības pozitīvu attīstību arī nākotnē, kā ģimenē, tā arī valstī kopumā. Bet vai tā ir? Vai mēs jūtamies droši par savu un savu bērnu nākotni?
Tautsaimniecības
straujā
izaugsme, īpaši pēdējo piecu gadu laikā, veicinājusi milzīgu finanšu resursu ieplūšanu un apgrozījumu Latvijā. Valstī kopumā tie bijuši miljardi latu, arī mūsu katra ienākumi ir jūtami auguši – tautsaimniecībā vidējā mēneša darba samaksa 2007.gada 3.ceturksnī pirms nodokļu nomaksas bija 404 lati, pēc nodokļu nomaksas algas palielinājums ir 33,3 procenti, salīdzinājumā ar iepriekšējā gada atbilstošo periodu. Preču un pakalpojumu cenu straujais pieaugums nav slāpējis mūsu iepirkšanās kāri, gluži pretēji – tas to vēl vairojis. Tāpēc ne vienmēr esam savu labklājības pieaugumu pamanījuši, pat vēl vairāk – pirkšanas drudzis radījis nedrošības un nestabilitātes sajūtu par nākotni.
Ko darīt? Kā pamanīt, ka šodien dzīvojam labāk nekā vakar? Pirms atbildēt uz šo jautājumu, gribu uzdot vēl vienu – kāpēc tā notika? Tikai apzināti un skaidri izprasti cēloņi var sekmēt to novēršanu un tālāku nepieļaušanu. Šādu cēloņu izvērtējumu pagājušā gada nogalē veica Ekonomikas ministrija, izstrādājot tautsaimniecības stabilizācijas plānu, kurā līdz ar cēloņiem definēti arī konkrēti pasākumi, kas tuvāko divu gadu laikā veicami šo cēloņu novēršanai. Domāju, ka pirmo reizi (un tas ir ļoti būtiski) rūpīgi izvērtēti 15 brīvā tirgus ekonomikas gadi, identificēti problēmpunkti, neprecizitātes un arī kļūdas. Var iebilst: „Kas te jauns, tas taču jau dzirdēts!” Un es piekrītu – dzirdēt jau dzirdēts, bet vai saprasts?
2004.gadā, reizē ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, Latvijā ieplūda ievērojami finanšu resursi, kurus steidzām apgūt. Mēs patērējām, ne uzkrājām un ieguldījām. Pirkts viss un daudz, jo īpaši jaunas un dārgas automašīnas, nekustamie īpašumi, braukts ceļojumos. Un to cilvēkiem pārmest nevar. Būtiskākais tas, ka tas viss netika darīts par mūsu nopelnīto naudu, bet ar kredītiem un līzingiem. Un vai vienmēr, uzņemoties lielas kredītsaistības uz n-tajiem gadiem, rūpīgi izanalizējām, vai spēsim šos kredītus un līzingus atdot?
Arī iepriekšējās valdības bijušas pārāk optimistiskas un nav ņēmušas vērā ekspertu sniegtās rekomendācijas tautsaimniecības stabilas attīstības nodrošināšanai. Esmu pārliecināts, ja iepriekšējos gados būtu ņemtas vērā Ekonomikas ministrijas rekomendācijas, mēs tagad dzīvotu daudz mierīgākos ekonomiskos apstākļos. Kopš 2005. gada esam runājuši par bezdeficīta budžetu, par nepieciešamību sašaurināt pieejamību kredītresursiem, bremzēt patēriņu un hipotekāro kreditēšanu un vēl daudz citiem jautājumiem.
Latvijas iekšzemes kopprodukta pieaugums vairs nebūs tik straujš, energoresursu cenas augs, preces un pakalpojumi maksās tik, cik tie reāli maksā, algas tik strauji celtas netiks. Būs jāsāk rēķināt un krāt, būs jāpārskata savi izdevumi gan valstij kopumā, gan katrai ģimenei.
Man kā ekonomikas ministram ir skaidrs redzējums, kādā virzienā jāstrādā –jānodrošina, lai uzkrājumi, kas veidojas tautsaimniecībā, kā arī ieplūst ekonomikā no citām valstīm, tiktu realizēti investīcijās, kuras sekmē ražošanas attīstību, restrukturizāciju un nepieciešamo produktivitātes pieaugumu, nevis koncentrētos nekustamā īpašuma tirgū. Otrs virziens, kas veidos stabilas izaugsmes garantu nākotnē un līdz ar to nodrošinās līdzsvarotu ekonomisko attīstību, ir ekonomiskā modeļa maiņa no lēta darbaspēka priekšrocību izmantošanas uz zināšanu ietilpīgu ekonomiku.
Savas prioritātes esmu apkopojis tautsaimniecības stabilizācijas plānā, kas līdz februāra beigām jāapstiprina valdībai, un jāķeras klāt tā īstenošanai. Mans uzdevums ir regulāri sekot līdzi šī plāna izpildei un īstenot tajā ietvertos pasākumus noteiktajos termiņos, skatoties uz notiekošajiem procesiem Latvijā reāli un saucot visu īstajos vārdos pat tad, ja tas kādam nepatiks.
Ekonomikas ministrija jau vairākus gadus lielu uzmanību veltījusi sociālajam dialogam. Kaut arī tā varbūt nav ekonomikas kategorija, es turpināšu šo dialogu, skaidrošu savus pieņemtos lēmumus, lai ikvienam top skaidrs, kā veidojas un kā tiek tērēta valsts nauda. Sapratni vislabāk sākt veidot ar ģimenes modeli – visiem ģimenē jāsaprot, kādi ir tās kopējie ienākumi, kā tie veidojas, cik daudz un kam var tos tērēt.
Valdības sociālā dialoga sastāvdaļai jau pagājušā gadā vajadzēja būt algu un produktivitātes samērošanai, kā arī mūsu masveidā aizbraukušiem tautiešiem, kas drīzumā atgriezīsies mājās no Īrijas, Anglijas un citām zemēm. Pie sociālā dialoga pieder arī vienreiz skaļi pateikt: 100% – 200% peļņas laiki uzņēmējiem pagājuši, nevienā Eiropas valstī uzņēmējdarbībā nav šādas peļņas.
Līdz šim nav bijusi arī vienkārša un saprotama valdības saruna ar sabiedrību. Tāpēc mans vēlējums 2008.gadā lai skan kā atgādinājums: sāksim veidot uzkrājumus savai un savu bērnu nākotnei. Tie laiki, kad neko nevarējām atļauties, pagājuši. Mēs varam atļauties un pat ļoti daudz, bet paralēli tam tagad sāksim uzkrāt. Mēs esam tik bagāti, cik lieli ir mūsu uzkrājumi.
Komentāri