Latvijā iedzīvotāji esot nezinoši ekonomikas jautājumos – tāds apgalvojums dzirdēts dažādos līmeņos. Droši vien tā arī ir, jo šais laikos uzņēmējam nepietiek, ka viņš prot kaut ko saražot, zemniekam, ka prot izaudzēt, visiem jāprot savu preci pārdot. Un prece ir viss, ieskaitot tikko uzrakstītu dziesmu, un katrai ir sava cena. Šo loģiku jau it kā cilvēki saprot, ja izskaidro, arī notic.
Taču ikdienā notiek tik daudz dīvainību, kurām neizsekot, ja vien tās neskar pašu. Nupat zemniekus aicināja samazināt izslauktā piena daudzumu un par nesaražoto saņemt kompensāciju. Mudināja arī pārmesties uz citu lauksaimniecības nozari. Laucinieki, protams, labticīgi noticēja, dažs pat likvidēja ganāmpulku. Un, re, pēdējās dienās piena iepirkuma cena augusi. Kā uz rokas mājienu! Tikko vieni sāka ražot mazāk, pasaulē, izrādās, tieši šajās dienās pieprasījums pēc piena palielinājās, un nu var zemniekiem maksāt vairāk. Protams, veikalos paaugstināt cenas un atkal teikt, ka tas zemnieku labā.
Tā visa ir ekonomika, no kuras neko nesaprotu. Viens gan man tā kā skaidrs – pāris dienās, nedēļās nesāk darboties līgumi, tik ātri un vienkārši tas nenotiek. Vai tiešām tie, kuri aicināja samazināt izslauktā piena daudzumu, nezināja, ka tūlīt piens būs vajadzīgs un cena kāps? Atbildi droši vien zina tikai kaut kur vēja aizpūsta sarkana kļavlapa, kas prasmīgi paslēpusies līdz pavasarim, kad kāds to ar grābekli varbūt izkasīs no krūma. Ja kādam gribēsies izkasīt.
Lauksaimniecības ekonomika ir tikpat mainīga kā gadalaiki. Katra nozare piedzīvo ziedu un pelnu laiku. Graudaudzētājiem šis gads švaks, pērnais bija labāks, kartupeļu audzētājiem arī kas iznācis ne tā… Bet atliek tikai vienu rudeni pateikt, ka kādam nudien laba raža un peļņa, lai nākamajā pavasarī ne viens vien zemnieks mestu visu pie malas un sāktu sēt graudus, cerot, ka nokuls eiro.
Cik daudzi pēdējos rudeņos nav sastādījuši zemenes. Tā taču dzīvā nauda! Un cik daudziem stādi nav ieauguši zālē? Izrādās, ka ne tikai jāvāc zemeņu raža un jāpārdod, bet arī jāravē, jāapgriež stīgas, jāmēslo, jālaista. Par to taču nerunāja, tikai par peļņu. Cik dzird runājam, ka pēdējā laikā daudzi metas uz aitkopību un dējējvistu turēšanu. Galvenais – nekāda darba, skaiti tik eiro. Zinātāji vīpsnā, nu un tad.
Saprotams, vajag kaut ko pamainīt, pamēģināt ko jaunu. Bet kāpēc tas viss notiek kampaņveidā? Tā Latvijā pārredzamā laikā visi stādīja aronijas, cidonijas, upenes, audzēja gliemežus, sliekas, kazas, šinšilas… Vēl nedaudz senāk katrs laucinieks iedomājās, ka var būt zemnieks, saimnieks. Iedomu augļi – savāktā tehnika – kūtspakaļā ieaugusi ne tikai zālē, bet jau krūmos.
Katram jāatrod savs divritenis. Tas, ar kuru pašam visērtāk braukt. Kas par to, ka kaimiņam citāds. Tev diezin vai tas derēs. Tā ir arī ekonomikas gudrība.
Komentāri