Latvijā ēnu ekonomikas proporcija no iekšzemes kopprodukta ir lielākā starp Baltijas valstīm, turklāt pērn tā pieaugusi, nevis, kā varēja gaidīt, samazinājusies. Šāds secinājums tika izteikts pagājušajā nedēļā izrādītajā Stokholmas Ekonomikas augstskolas pētnieku ziņojumā.
Ēnu ekonomikas proporcija parasti pieaug ekonomisko grūtību laikā, kad uzņēmēji ir vairāk motivēti meklēt veidus, kā nemaksāt nodokļus. Savukārt ekonomikai atlabstot, šāda tendence parasti samazinās. Latvijas līdzšinējā ēnu ekonomikas dinamika pēdējā laikā ir atbildusi šiem principiem. Augstāko līmeni šis rādītājs sasniedza 2010. gadā, kad Latvijā pelēkā ekonomika tika lēsta vairāk nekā 38 procentu apmērā no iekšzemes kopprodukta. 2012. gadā, kad jau bija atsākusies stabila izaugsme, ēnu ekonomikas īpatsvars bija nokrities līdz 21,1 procentam. Ņemot vērā, ka Latvija ekonomikas izaugsmes ziņā ir starp līderēm Eiropā, varēja sagaidīt, ka ēnu ekonomikas apjoms turpmāk samazināsies vēl vairāk. Taču izrādās, ka pērn tas ir paaugstinājies līdz 23,8 procentiem. Latvijas budžetam garām aizplūst ievērojamas naudas summas, un šis ir viens no reālistiskajiem skaidrojumiem tam, kāpēc mums nepietiek līdzekļu daudzu nozīmīgu jomu atbalstam.
Augstais ēnu ekonomikas īpatsvars ir nopietns signāls, ka optimismam par Latvijas ekonomikas stāvokli īsti nav pamata. Pētījuma autori Arnis Sauka un Tālis Putniņš uzskata, ka ēnu ekonomikas pieaugumu lielākoties veicinājis tas, ka uzņēmumi izvairās no nodokļu maksāšanas. Tradicionāli lielākā ēnu ekonomikas problēma ir aplokšņu algas, taču tagad priekšplānā ir izvirzījusies peļņas slēpšana, lai par to nebūtu jāmaksā nodokļi. Satraucošs ir arī koruptīvo darījumu pieaugums. Ir pieaugušas to izdevumu proporcijas, ko uzņēmumi samaksā, lai tiktu pie kārota darījuma vai citādā veidā nokārtotu lietas. 2012. gadā šis apjoms bija vidēji 8,7 procenti, bet pērn – jau 10,5 procenti. Arī šis rādītājs abās pārējās Baltijas valstīs, atšķirībā no Latvijas, pagājušajā gadā ir krities. Latvijas varasiestādes šādi parāda nespēju pārlūkot, kādi brīnumi notiek valsts un pašvaldību iestādēs – un, ja tā, nevajadzētu brīnīties, ka ar darījumu pārraudzību privātajā sektorā ir vēl grūtāk.
Pētījuma rezultātiem ir vairāki skaidrojumi. Pirmkārt, var izrādīties, ka Latvijas dati par ekonomikas izaugsmes apjomiem ir maldinoši. Kopējos izaugsmes rādītājus uz augšu var vilkt attīstība atsevišķās nozarēs vai pat tikai atsevišķos uzņēmumos, un ir visai reāla iespēja, ka lielai daļai citu uzņēmumu ekonomiskā situācija uzlabojas lēnāk. Otrkārt, uz ko norādīja arī pētījuma autori, īpaši problemātiska ēnu ekonomikas jomā ir būvniecības nozare, kur daudzi uzņēmumi arī ekonomiski labos laikos nelaiž garām iespēju nemaksāt nodokļus. Pētījuma autori lēš, ka 45 procenti no būvniecības nozares darījumu notiek pelēkajā ekonomikā.
Treškārt, pētījums kārtējo reizi liek pievērst uzmanību nodokļu politikai Latvijā. Tieši nodokļu sistēma lielā mērā ietekmē to, cik lielu izdevīgumu uzņēmumi saskata pelēkās ekonomikas darījumos. Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš ir viens no tiem, kurš uzskata, ka Latvijā joprojām nav atrasts optimālais nodokļu apjoms. Ja uzņēmēji uzskata, ka nodokļi ir par augstiem, viņi intensīvāk meklēs veidus, kā tos nemaksāt. Tāpēc ir iespējama situācija, ka, paaugstinot nodokļus, valsts budžeta ieņēmumi pat samazinās, nevis palielinās. Starp Baltijas valstīm tieši Latvijā ir visvairāk tādu uzņēmēju, kuri ir neapmierināti ar nodokļu politiku. Nodokļu politikas īpatnības varēja novērot kaut vai pērn, kad valdība izdomāja tomēr nesamazināt darbaspēka nodokļus, kā bija nolēmusi iepriekš. Valdība, šā gada budžetu veidojot, gluži vienkārši apjauta, ka šis plāns finansiāli nav pavelkams, taču tas daudz ko pastāsta par to, uz kādiem pamatiem un cik pārliecinoši tiek formulēta nodokļu politika. Šāda situācija neveicina prognozējamību. Te gan jāatgādina, ka uz neapmierinātību ar nodokļu politiku kā problemātisku aspektu pētījuma autori norādīja arī pērn – esošā situācija nav nekas jauns.
Situācijas risināšanai ir pieejamas dažādas represīvas metodes. Jau tagad ir sagatavoti grozījumi Kredītiestāžu likumā, kas bankām uzliek par pienākumu sniegt Valsts ieņēmumu dienestam informāciju par saviem klientiem, fiziskām personām, kas bankomātos iemaksā lielas naudas summas. Nav nekāds pārsteigums, ka naudas iemaksas aparāti pelēkās ekonomikas pārstāvjiem krietni atvieglo dzīvi un ļauj bez liekas uzmanības ieskaitīt nez kur dabūto algu savā kontā. Savukārt pērn valdība piekrita ieviest jaunus nodokļu iekasēšanas pasākumus, lai ierobežotu krāpnieciskās shēmas. Piemēram, ar nodokli tiek aplikts aizdevums, ko uzņēmums darbiniekam izsniedz algas vietā.
Tanī pašā laikā represīvās metodes nevar būt galvenais instruments. Valstij būs tik naudas, cik nopelnīs uzņēmēji, tāpēc vislielākā uzmanība ir veltāma tieši uzņēmējdarbības vides stiprināšanai, nodokļu likmju regulēšanai un tam, lai izvairītos no bieži mainīgiem, īstermiņa lēmumiem nodokļu politikā. Ēnu ekonomikas pētījuma rezultāti atgādina, ka šajā jomā vēl ir daudz darāmā. Jānis Buholcs
Komentāri