Eiropas Parlaments ir institūcija, kurā ievēlētie deputāti pārstāv katrs savu valsti un kopīgi piedalās Eiropas politikas veidošanā. Tas ir nozīmīgs darbs. Tomēr, raugoties uz dažu Latvijas eiroparlamentāriešu veikumu, var redzēt, ka izpratne par savas valsts interesēm var būt visai dažāda. Bija laiks, kad spilgtākā Latvijas pārstāve Eiropas Parlamentā bija Tatjana Ždanoka. Tur viņa strādā kopš 2004. gada. Viņa ir aktīva un izmanto savā rīcībā esošos resursus, lai atbalstītu Kremļa pozīciju dažādos jautājumos. Parlamenta priekšsēdētājam Martinam Šulcam pērn nācās T. Ždanokai aizrādīt, ka viņas rīcība jautājumos, kas saistīti ar Ukrainas konfliktu, ir pretrunā ar oficiālo Eiropas nostāju. Piemēram, pērnā gada augustā T. Ždanoka bija viesojusies Krimā un maldinoši likusi domāt, ka viņas tur teiktie paziņojumi atbilst Eiropas Parlamenta vai Eiropas Savienības pozīcijai. Atšķirībā no T. Ždanokas Eiropas Savienība neatzīst Krimas okupāciju par likumīgu.
Taču T. Ždanoka nav vienīgā īpašā personība. Jāpiemin arī Iveta Grigule, kas kaut kādā veidā pamanījās nopelnīt izvirzīšanu 2014. gada Eiroparlamenta vēlēšanās. Viņa izmantoja primitīvas, taču pārsteidzoši iedarbīgas metodes sevis popularizēšanai. Iedzīvotāji pastkastītēs saņēma dažādus drukātus reklāmas materiālus, viņas seja parādījās uz dažādām reklāmas virsmām, viņu intervēja un, glīti safrizētu, uz vāka uzlika arī dažs labs glancēts preses izdevums – publicitāti Latvijā nopirkt nav nemaz tik grūti. Panākusi savu, viņa, domājams, ir nolēmusi “atpūsties” un par dāsno Briseles algu darīt pēc iespējas mazāk. Viņa reti uzstājas parlamenta plenārsēdēs, reti paraksta rezolūcijas, uzdod jautājumus, sagatavo ziņojumus. Ja neskaita kartītes, ko politiķe uz svētkiem sūta Latvijas iedzīvotājiem, viņa ir teju vai neredzama.
Pērn viņa līdz ar T. Ždanoku un vēl vienu Latvijas eiroparlamentārieti Andreju Mamikinu nobalsoja pret rezolūciju, kas vērsta pret Krievijas, kā arī teroristisko organizāciju īstenoto propagandu. Rezolūcijā bija atzīts, ka Eiropai ir aktīvāk jādarbojas pret dažādām dezinformācijas kampaņām, kuras veic ārvalstis vai dažādi grupējumi. Jāatzīst, ka arī kopumā Eiroparlamentā par šo dokumentu ne tuvu nebija vienprātības – rezolūcija tika pieņemta ar 304 balsīm “par”, 179 “pret” un 208 atturoties.
Tas, ka pret rezolūciju balsoja T. Ždanoka, bija sagaidāmi. Arī A. Mamikina pozīcija, debatēs šo dokumentu pašu nodēvējot par “īstu propagandu”, šķiet, īpašu pārsteigumu nav izraisījusi. Turpretī I. Grigules izteiktais atbalsts sacēla putekļu mākoni Latvijā. Premjerministrs Māris Kučinskis, kurš, tāpat kā I. Grigule, pārstāv Zaļo un zemnieku savienību (ZZS), pavēstīja: “Deputātes Grigules rīcība – apzināta vai nekompetenta – ir pretrunā mūsu valsts interesēm, un no tās es kategoriski norobežojos.” Tomēr pat šādā situācijā neizskatās, ka viņa zaudēs savas partijas atbalstu. ZZS sastāvā esošās Latvijas Zemnieku savienības Rīgas Jaunās nodaļas vadītājs Valdis Veinbergs ir izteicies, ka “mums daudziem Iveta Grigule ir liela autoritāte, un, kamēr es būšu nodaļas vadītājs, viņa netiks izslēgta”. Tādas, lūk, dažiem ir “autoritātes”.
Papildus tam visam ir arī sanācis, ka A. Mamikins un I. Grigule Eiroparlamentā viens otra radiniekiem sagādājuši apmaksātu prakses vietu. Pie A. Mamikina par praktikanti strādā I. Grigules meita, savukārt pie I. Grigules stažiera vietu radusi A. Mamikina sieva. Šādu kombināciju likums, kas aizliedz nodarbināt savus radiniekus, tomēr atļauj. Taču diezin vai šāda darbība ir laba prakse. Privātā uzņēmumā vadītājs var pieņemt darbā visus, ko vēlas, bet valsts starptautiskās institūcijās tomēr būtu jābūt citiem darbinieku izvēles principiem.
Taču vēl lielāks A. Mamikina “sasniegums” ir Sīrijas apmeklējums un tikšanās ar šīs valsts prezidentu Bašāru el Asadu kopā ar vairākiem Krievijas parlamenta deputātiem. Tikšanās laikā A. Mamikins Sīrijas prezidentam uzdāvinājis sudraba kolekcijas monētu ar Rīgas pils attēlu un stāstījis, ka Latvijā netrūkstot cilvēku, kam ir pozitīvas jūtas ne tikai pret sīriešiem, bet arī pret šīs valsts vadītāju. Iepriekš ar B. el Asadu ir tikusies arī T. Ždanoka.
Sīrijā valda despotisks režīms. Turienes pilsoņu karā karo gan oficiālais režīms, gan teroristi, gan opozīcijas spēki; cilvēkus šauj visi, un nav nemaz tik viegli saprast, kurš tur mazākais ļaunums. Taču Asada režīms diezin vai var uz šādu “mazākā ļaunuma” statusu ticami pretendēt. Un ne jau tikai tādēļ, ka tas 2013. gadā lietoja ķīmiskos ieročus, kuru dēļ cieta civiliedzīvotāji.
Tomēr kopš Krievija sniedz militāru atbalstu B. el Asadam, režīma spēki ir nostiprinājušies, un ne viens vien oportūnists tagad skaitļo, kurā brīdī ir izdevīgāk izteikt savu atbalstu tiem, kuri gūst pārsvaru. Bet dažu domu gājiens gluži vienkārši sakrīt un seko virzienam, ko ar savām darbībām rāda Krievija.
Tādi, lūk, mums ir eiroparlamentārieši. Bez viņiem gan ir vēl pieci citi, kuru uzskati vai darbi nav tik krasi. Tomēr vienlaikus šī aina atgādina, cik abstrakts ir “valsts interešu” pārstāvēšanas jēdziens Eiropā. Visi ievēlētie Eiroparlamenta deputāti it kā pārstāv savu valsti, taču tas, ko tieši viņi ar saviem darbiem cenšas panākt, ir ļoti atšķirīgs. Un tas nav nekas unikāls Latvijai.
Komentāri