Nedēļa Latvijā
Saskaitīti laimīgie. Pēc Eiropas publiskā viedokļa aptauju veicēja “Eirobarometrs” datiem, 72 procenti Latvijas iedzīvotāju sevi uzskata par laimīgiem. Lai gan laimīgo skaits šķiet itin pieklājīgs, tomēr Eiropas mērogā Latvijai kārtējo reizi nav, ar ko lepoties – par mums mazāk laimīgi ir tikai ungāri, rumāņi un bulgāri.
Pašu vērtējumā laimīgākie Eiropā ir Dānijas iedzīvotāji – par tādiem sevi uzskata 97 procenti turienes iedzīvotāju. Savukārt vismazāk laimīgi ir bulgāri – tikai 39 procenti Bulgārijas iedzīvotāju pieskaita sevi pie laimīgo kastas. Vidēji Eiropas Savienībā (ES) par laimīgiem sevi dēvē 87 procenti iedzīvotāju. No Baltijas valstīm vislaimīgākie ir igauņi, no kuriem 75 procenti sevi sauc par laimīgiem, savukārt no lietuviešiem tādu ļaužu ir 74 procenti.
Zīmīgi, ka biežāk sevi par laimīgiem sauc veco, nevis jauno dalībvalstu iedzīvotāji. Tas nozīmē, ka mums vēl ir, kur augt, ka vēl ir iemesli, lai tiektos pēc izslavētā “Eiropas līmeņa”, ko dažs labs elites pārstāvis priekšvēlēšanu eiforijas laikos mēdz piesolīt pēc pieciem līdz 15 gadiem. Tiesa, progresu var just – līdz ar Rumānijas un Bulgārijas iestāšanos ES Latvija vairs nav nabadzīgākā savienības valsts, bet ir tikai trešā nabadzīgākā.
Kā ziņo aģentūra LETA, Eiropas Komisija ir sākusi publiskas apspriedes, lai izvērtētu sociālos apstākļus un tendences Eiropas sabiedrībā. Šo apspriežu mērķis ir veicināt debates par sociālajiem uzdevumiem, kas skar Eiropu globalizācijas laikmetā. Pasākuma īstenošana nebūšot tikai Briseles organizāciju ziņā, tajā iesaistīsies vietējā un valsts līmeņa organizācijas, kā arī politiskā sabiedrība un ideju laboratorijas visā Eiropā. Apspriedes notiks līdz šā gada beigām. Priekšstati par cilvēku laimīgumu, apmierinātību ar dzīvi, iespējām sasniegt mērķus tādā gadījumā būtu pamats diskusijas sākšanai, ja vien kāds būtu ar mieru diskutēt.
Aptaujas veicēji klusē par to, kas ir nelaimīgākie eiropieši. Nav teikts, ka Latvijas iedzīvotāji šādā aptaujā uzreiz būtu pieskaitāmi nelaimīgo galam. Tas tādēļ, ka pērn izdotais pētniecisko rakstu krājums “Dzīves kvalitāte Latvijā” nebūt nepaver bēdīgu ainu. Lūdzot aptauju dalībniekiem novērtēt savu apmierinātību ar dzīvi desmit ballu skalā, vidējais rādītājs ir 6,1. Vārdiski formulējot, tas ir “gandrīz labi” un, visticamāk, ne pietiekami. Tomēr gandrīz puse aptaujāto uzskatīja, ka viņu nākotnes nodomu īstenošanās pirmām kārtām atkarīga no viņiem pašiem, nevis no kādiem ārējiem spēkiem, kas ir priekšnoteikums, lai viņi paši sāktu ko darīt savas dzīves labad. Izplatītākās dzīves uzlabošanas stratēģijas Latvijas iedzīvotāju vidū ir šādas: strādāt (tā atbildējuši aptuveni 50 procenti), izrādīt iniciatīvu, nodrošināties, rūpēties, baudīt dzīvi – un tikai desmitā populārākā ir atpūšanās. Pētījuma autori secina, ka iniciatīvas bagātie un aktīvie arī ir tie, kuru dzīve Latvijā ir vislabākā.
Secinājums vienkāršs – pat ja neesam laimīgākie, mums ir priekšnoteikumi, lai par tādiem kļūtu.
Partijas tērēs, cik grib. Pagājušajā ceturtdienā Saeima pirmajā lasījumā atbalstīja politisko organizāciju finansēšanas likuma grozījumus, kas paredz atteikties no priekšvēlēšanu izdevumu griestiem. Grozījumi paredz atcelt līdzšinējo prasību, ka partiju priekšvēlēšanu izdevumi nedrīkst pārsniegt 20 santīmus uz vēlētāju. Šāda norma Latvijā darbojas kopš 2004. gada.
Grozījumu autori ir Tautas partijas (TP) Saeimas frakcijas deputāti, un šādi viņi piedāvā dot brīvību priekšvēlēšanu aģitētājiem. Atgādināsim, ka tieši TP, kā arī Latvijas Pirmā partija bija aktīvākā tā saucamo “trešo personu” reklāmu izmantotāja. Šī shēma ļāva ar partijām nosacīti nesaistītām organizācijām tērēt neierobežoti daudz līdzekļu partiju slavināšanai. Atgādināšu, ka Augstākās tiesas senāta pērnā gada 3.novembra spriedums paredz – TP ar biedrības “Sabiedrība par vārda brīvību” starpniecību pārkāpa tēriņu griestus par vairāk nekā pusmiljonu, savukārt LPP ar nodibinājuma “Pa saulei” palīdzību – par vairāk nekā 300 tūkstošiem latu. Juridisko nepilnību dēļ par šādu rīcību sodīt nevar, taču, ja likuma grozījumi gūs deputātu vairuma atbalstu, pat šāda “formalitāte” vairs nebūs nepieciešama. Interesanti, ka inteliģences pārstāvji, kas piedarījās TP slavinošajās reklāmās, uz sabiedrības par atklātību “Delna” lūgumu komentēt jauno partijas iniciatīvu savās atbildēs bijuši izvairīgi.
Zaļo un Zemnieku savienības frakcija sper pretsoli – tā gatavojas iesniegt likuma “Par priekšvēlēšanu aģitāciju pirms Saeimas vēlēšanām un Eiropas Parlamenta vēlēšanām” grozījumus, ziņo LETA. Tie paredz noteikt priekšvēlēšanu reklāmas un aģitācijas aizliegumus. Likumprojekts trešajā lasījumā tika noraidīts 8. Saeimā. Aizliegt aģitāciju pilnībā būtu otra galējība, tiktu ierobežotas politiķu iespējas runāt ar vēlētājiem, un laikā, kad pilsoņu politiskā aktivitāte krītas, šāda likuma norma vēl vairāk atsvešinātu tos no tautas.
Pagājušajā nedēļā vienīgie labojumi, kas šajā likumā un likumā par pašvaldību vēlēšanām atbalstīti, – ka ikviens drīkst veikt priekšvēlēšanu aģitāciju. Tas nozīmē, ka to drīkst arī “trešās personas”, taču vienlaikus tas nozīmē, ka arī uz šīm ēnu organizācijām attiektos partiju finansēšanas likuma noteikumi, un arī tām nāksies iesniegt KNAB deklarācijas par saviem priekšvēlēšanu tēriņiem un pierādīt iztērētās naudas izcelsmi. Nedēļa pasaulē
Ukrainas “oranžo” cīniņš. Pirms vairāk nekā diviem gadiem pasaule priecājās par Ukrainas “Oranžās revolūcijas” panākumiem – toreiz opozīcijas līderis Viktors Juščenko apstrīdēja vēlēšanu rezultātus, pulcēja atbalstītājus, un tauta izgāja ielās, lai pieprasītu atkārtotas vēlēšanas. Tas bija rietumniecisko ideju uzvaras gājiens, kas spēja pulcēt daudz atbalstītāju un parādīja, ka vēl viena pēcpadomju telpa pagriež muguru Maskavai. Taču pa šiem diviem gadiem lielākais, ar ko Ukraina spējusi ieinteresēt pasauli, ir politiskie cīniņi, nespēja sastādīt valdību, prezidenta draudi atlaist parlamentu, politiskās pārbēgšanas un citi untumi.
Kāds ukraiņu paziņa man nesen mierinoši sacīja, ka tas viss ir normāli, jo revolūcija vienkārši apēd savus bērnus. Promaskaviski noskaņotais premjers Viktors Janukovičs, prezidenta Viktora Juščenko galvenais sāncensis, nu vairs nav tik promaskavisks, kāds bija pirms diviem gadiem. Savukārt prezidents V. Juščenko, kurš iestājās par tādu politiku, kas vērsta Rietumu virzienā, ir daļēji samierinājies, ka vēlmi pēc NATO un citiem Rietumu piederības simboliem tik viegli panākt neizdosies. Lielā mērā nepārtrauktus ķīviņus un nemierus noteic valsts vēsturiskais sadalījums austrumu un rietumu daļā, un katrā no šīm daļām pārsvaru gūst atšķirīgi noskaņojumi.
Taču nesaprašanās un intrigas vērpj ne tikai pretējās nometnes pārstāvošie politiskie spēki. Pēc “oranžo” spēku nākšanas pie varas viņu vienotības brīdis bija īss – nepagāja ne gads, un valdībā izcēlās korupcijas skandāls. V.Juščenko atlaida premjerministri Jūliju Timošenko, un kopš tā laika viņi ir konkurenti. Vīlušies “oranžās” valdības darbos, lielākā daļa ukraiņu pagājušajā gadā notikušajās vēlēšanās balsoja par revolūcijas laikā zaudējušā Viktora Janukoviča pārstāvēto Reģionu partiju. Pēc vairākus mēnešus ilgas tirgošanās V.Juščenko labāk bija gatavs premjera amatam izvēlēties sāncensi V.Janukoviču, nevis šo portfeli atdot kādreizējai sabiedrotajai.
Tomēr nekas jau nav mūžīgs – nesen J.Timošenko bloks noslēdza kārtējo vienošanos ar V.Juščenko atbalstošo partiju “Mūsu Ukraina”, lai prezidents pasludinātu pie varas esošās Reģionu partijas pieņemtos likumus par antikonstitucionāliem. Dokuments ir ļoti līdzīgs 2006. gada vidū izstrādātajām “oranžās koalīcijas” nostādnēm, kas tika sacerētas cerībā izveidot valdību. Šīs līdzības dēļ ir pamatotas aizdomas, ka jauno dokumentu piemeklēs līdzīgs liktenis kā pērn parakstīto. Toreiz, nespējot vienoties par amatu sadali, viena no koalīcijas partijām – sociālisti – pārbēga V.Janukoviča pusē.
Ja abiem sabiedrotajiem izdosies pierādīt, ka Reģionu partijas pieņemtie likumi ir pretrunā ar Ukrainas konstitūciju, tiem paveras cerība jaunu vēlēšanu sarīkošanai – to J.Timošenko un daļēji arī V.Juščenko partija visu šo laiku vēlējusies. Pagājušo reizi šāda iespēja bija pērnā gada vidū, kad vairākus mēnešus pēc parlamenta vēlēšanām partijas nespēja vienoties par koalīcijas izveidi. Toreiz prezidents V.Juščenko neizšķīrās par šo soli un piekrita vēlēšanās uzvarējušās partijas līderi V.Janukoviču iecelt premjera amatā. Savukārt gada sākumā V. Juščenko zaudēja pēdējo bastionu valdībā – ārlietu ministrs Boriss Tarasjuks iesniedza atlūgumu, par iemeslu minot to, ka parlaments un valdība faktiski bija paralizējuši Ārlietu ministrijas darbu.
Kad revolūcija savus bērnus būs apēdusi un pāri paliks ne vairāk kā saujiņa “Napoleonu Bonapartu”, posms būs noslēdzies. Pagaidām nekas neliecina, ka tā varētu notikt.
Komentāri