„Gatavojoties svētkiem, sakārtota pilsētas infrastruktūra, domāts par iedzīvotāju un viesu ērtībām,” pagājušajā nedēļā varējām lasīt “Neatkarīgajā Rīta Avīzē”, tādējādi uzzinot, ka pilsētas domes sabiedrisko attiecību nodaļa nesnauž. Līdz ar tur un citur lasāmiem un dzirdamiem uzskaitījumiem, kādi tik labumi jūlijā nav gaidāmi, par svētku tuvumu regulāri atgādina arī rosība pilsētā – luksoforu uzstādīšana, Valmieras ielas krustojuma rekonstrukcija, Piebalgas ielas asfaltēšana un citi darbi, ko ikdienas steigā, iespējams, nemaz nepamanu. Tomēr, veroties šajā rosībā, gribas jautāt, vai tas viss ir tikai iespaida radīšanai un cēsnieku pašapziņas veidošanai – re, ko mūsējie sabūvējuši! -, vai arī tas tiek darīts ar domu par nākotni un līdzekļu racionālu ieguldīšanu.
Piebalgas ielā gandrīz visā garumā izveidota bruģēta ietve. Nav jau žēl, lai tiem ļaudīm, kas no pilsētas centra ar kājām uz Saulrītiem dodas, ir labāka staigāšana, taču tad jāatminas pirms dažiem gadiem notikusī pilsētas galveno ielu un ietvju rekonstrukcija. Toreiz nauda bija vairāk jātaupa un ietves ne tikai ieguva prasta asfalta segumu, bet arī kļuva neērti šauras. Dažkārt ir grūti samainīties, ja pretī nāk ģimene ar bērnu ratiņiem. Bet tagad – mēs bagātāki būtu palikuši vai par tādiem vēlamies izlikties?
Pašā pilsētas sirdī pēc izskata sena vecpilsēta. Kāds bija graustu rajons, tāds arī palika, ar izdangātām ielām un nesakoptām mājām. Vieta ir visai interesanta un tās savdabīgo šarmu vēl nav aizēnojušas dižveikalu kastītes. Nav atkal kāds „Supernetto” piedāvājies rekonstruēt kādu krustojumu vai izdarīt ko citu labu apmaiņā pret atļauju papostīt arhitektūru. Neizskatās arī, ka vecpilsētas namu īpašnieki būtu aktīvi sekojuši domes priekšsēdētāja it kā izteiktajiem aicinājumiem sakopt ēku fasādes.
Vairāku nedēļu garumā „Druvā” varējām lasīt, kāds brangs kustības aplis top Valmieras ielā. Kārtējais uzskatāmais pilsētas labiekārtošanas darbs. Bet blakus – stadiona teritorija. Pagājušās sestdienas „Druvas” numurā sporta speciālists Krišjānis Kļaviņš norādīja, ka mums kārtīga stadiona nav. Un patiešām – tā ir vien parodija par skrejceļu; labi vismaz, ka parodiju par tribīnēm nojauca. Mums tāds smalks kustības aplis, ka pat luksoforu vairs nevajag, bet smalka stadiona vēl nav. Atliek skriet pa apļa centrā ieklāto bruģi, jo neba tur parasts gājējs ar suni vakaros ies pariņķot. Protams, es nesaku, ka šur tur ieekonomētā nauda būtu pietiekama, lai uzbūvētu visām Cēsīm nepieciešamās celtnes, taču tas parāda prioritātes.
Pārlasīju Cēsu interneta lapā atrodamo programmu un nobrīnījos, ka būs „Disko nakts” ar svešzemju viesiem, taču vietējo talantu veikums laikam nav par gana labu atzīts. Kaut ko darīs fotogrāfu biedrība un akvareļmākslinieki, kāds parādīs vietējos tautas tērpus, izdzīvosimies pa pilsdrupām, izslavēto pagātnes dvašu elpodami. Tas šķiet arī viss, ko pašas Cēsis spēj piedāvāt. Teātra, orķestra un citu kultūras sfēru pārstāvjiem, šķiet, atlicis vien nopūsties: mēs sveši šais svētkos, par astoņsimtgadi ko sauc. Tad ir jājautā, kādam nolūkam paredzēti šie svētki – tikai ciemiņu izklaidei vai varbūt arī drusku Cēsu tēla un pazīstamības veidošanai? Vai līdzekļi, kas ieguldīti pilsētas sakopšanā, ir tikai nodevas, lai varētu saaicināt dažādu labumu rādītājus no citurienes, vai arī šie svētki būtu kā pierādījums, ka mums pašu kultūras ļaudis ir vajadzīgi un mēs tos novērtējam. Varbūt mums pašiem ir šis tas, ko parādīt, nevis vienīgi varam ataicināt pāris nodzisušas ārzemju zvaigznes un sarīkot pasākumus, kas tikpat labi varēja notikt arī Rīgā, Duntē vai Aizkrāciešos. Pulkstenis pilsētas centrā noskaitīs nolikto 800 dienu pēdējo stundu. Svētku fanfaras pagaisīs, viesi izklīdīs, eiforija beigsies un sabiedrisko attiecību nodaļa varēs atpūsties. Nešaubos, ka līdz šim ir izdarīts liels darbs, kura atbalsis izskanējušas un vēl izskanēs visā Latvijā, un attīstības iniciatīva arīdzan ir jūtama. Tomēr nepamet sajūta, ka šī pilsēta Vidzemē ir kā meitene, kas krāso lūpas, bet nemazgā kājas. Galvenais taču, lai labi izskatās.
Komentāri