Dzimtā valoda – skaista un unikāla

Svētdien (21.02.) valodu daudzveidībai veltītā Starptautiskā dzimtās valodas diena.

Pēc UNESCO iniciatīvas tajā tiek izcelta valodas nozīme ikdienas komunikācijā, pašizpausmē, sabiedrības veidošanā, zināšanu apgūšanā un tālākā nodošanā. Valoda ir svarīgākais materiālā un nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas un attīstības rīks. Apzinoties valodas lomu identitātes veidošanā, savstarpējā saziņā, izglītības un attīstības iespējās, kā arī draudus, ko mazajām valodām nes globalizācijas procesi, UNESCO šogad mudina pievērst īpašu uzmanību valodu daudzveidības veicināšanai un apdraudētajām valodām. Valodu daudzveidības un apdraudēto valodu loma tiks izcelta arī turpmāk. No 2022. līdz 2032. gadam ANO izsludinājusi Pirmie­dzī­votāju valodu desmitgadi, kuras mērķis ir vērst uzmanību uz pirmiedzīvotāju valodu izzušanu un nepieciešamību tās saglabāt, veicinot pirm­iedzīvotāju iespējas savas valodas izmantošanā. “Ie­rasts domāt, ka dzimtā valoda ir kas pašsaprotams, jo to apgūstam pirmajos dzīves gados. Tieši dzimtā valoda līdzīgi kā dzīvības turpināšanā mūs katru saista ne vien ar sava laika cilvēkiem, bet arī tālā pagātnē dzīvojošām paaudzēm un saista arī ar tām paaudzēm, kas vēl tikai dzims. Visi esam valodas lietotāji, tomēr pret dzimto valodu tāpat kā pret vidi un dabu nedrīkstam būt tikai patērētāji. Katrs esam atbildīgs par dzimtās valodas ekoloģiju, par to, lai valoda nezustu, lai valoda neierūsētu, lai tā attīstītos un būtu mūsdienīga, lai spētu izteikt 21.gadsimta jaun­atklātās parādības un izdomātās domas,” uzrunājot skolotājus un skolēnus pirms Dzimtās valodas dienas, teica Valsts prezidents Egils Levits.

Mazā Latvija ir bagāta. Visi runājam literārajā valodā, bet līdztekus skan novadu izloksnes, dialekti. Jau ieklausoties sarunu biedrā, varam noprast viņa dzimto pusi. Jānis Polis ir piebaldzēns vairākās paaudzēs, kultūrvēsturnieks, literāts, arī vairāku Cēsu kultūras biedrības “Harmonija” izdevumu redaktors un līdzautors. Jau teju 20 gadus viņš dzīvo Alūksnes pusē, Alsviķu pagastā, ir izdevniecības “Selja” īpašnieks.

“Kad sāku dzīvot Malienā, aizbraucot uz Piebalgu, jutu, ka laužu vārdus malēniski. Piebal­dzēnu izloksnē intonācija iet augšā, lejā. Piebaldzēns brauca ar vezumu kalnā augšā, no kalna lejā, un tas taču ietekmē. Tāpat kā suitiem un ventiņiem vārdu aprautās galotnes – vējā ātri jāpasaka doma. Tas viss paliek paaudzēs,” saka J.Polis un uzsver, ka ļoti jau gribas lepoties ar piebaldzēnu izloksni, bet tāpat runā Kosā, Skujenē, Smiltenes pusē. Dzīvo taču kaimiņos, ne izolēti, nevar apvilkt apli – tikai te runā piebaldzēni vai tur tikai suiti.

“Mūsdienu latviešu valoda ir kā esperanto valoda, kas veidota no dažādu valodu vārdiem. Jo dziļāk vērtējam vārdus, jo vairāk saprotam to saikni ar citām Eiropas tautu valodām. Cilvēki gadsimtiem dzīvojuši blakus, valoda bieži vien atšķiras no etniskās piederības. Aizvien vairāk gūstu pārliecību, ka latviešu valoda ir unikāla un senāka par tautu. Visas izloksnes vai dialekti ir senvalodu paliekas. Pirms gadiem lasīju, ka piebaldzēnu saknes meklējamas senprūšos, un par muļķību uzskatu, ka mums saistība ar krieviem.

Vēsturnieks, literatūrvēsturnieks Aleksejs Apīnis uzskatīja, ka Jersikas un Tālavas robeža bijusi Inešos. To arī valodnieki pierādījuši. Ieklausoties vārdos, to nozīmēs, var daudz ko noskaidrot. Valoda atklāj tautas vēsturi, tās ceļu un kaimiņus. Valoda ir bagātība, kas jāpēta un jāsaglabā,” viedokli pauž J.Polis.

Viņš uzsver, ka bieži vien nezinot domājam aplam, ka kādu vārdu esam aizguvuši, bet pirms gadsimtiem tas skanējis latviešu sarunās. “Paviļāsim pa muti vārdu “tvarāgs” – tā Malienā aizvien sauc biezpienu -, un, protams, saklausīsim krieviski aso “tvorog”. Cik plūstoši skan “skāteris” – galdauts – un asi “skaterts” krieviski. Kurš kaimiņš no kura aizņēmies? Tīnis ir baltu vārds, pusaudzis, latvieši teikuši – tēnis, ko lietoja vēl Matīss Kaudzīte. Spina ir visās valodās, krieviski – mugura, bet Piebalgā ar šo vārdu apzīmēja garu, lunkanu. Latīņu valodā šis vārds nozīmē to pašu. Man vienam skolasbiedram bija iesauka “Spina”,” stāsta J.Polis un atgādina, ka latviešu valodas saknes meklējamas tāltālā pagātnē un tā ir unikāla un ne ar ko nesalīdzināma. Vācu profesors Volf­gangs Šmits, uz kuru atsaucas valodu pētnieki, visu mūžu lauzījis galvu par indoeiropiešu valodām, bet mūža beigās atzina – viss kļūst saprotams un loģisks tikai tad, kad indoeiropiešu valodu centrā novieto baltus, un tad ģeogrāfiski lokveidā notiek citu valodu – ģermāņu, slāvu – veidošanās.

“Katrs laiks atstājis savu, daudz ko nezinām, skaidrojam, kā saprotam. Kalncempju pagastā ir ciems Uranaži. Ir skaidrojums, ka karā apmaldījies krievu zaldāts ieklīdis, ieraudzījis savējos un iesaucies – urā naši (mūsējie). Zvied­­ru kartēs “uraneis” – ūr nozīmē – tālais, aizvēsturiskais, bet ar noliegumu ne īsti mūsējo māja. Mani dzimtie “Tožiņi” Inešu pagastā kādreiz bijuši “Ūsiņi”. Vēl 1601.gadā ir “Usen”, Vid­zemē daudz, tad tūsen, tozen. “To­zens” arī ir senvārds – diezgan gauss, neizlēmīgs. Kādreiz Vid­zemē bija daudz “Ūsiņu”, bet zviedriem nebija pieņemams tas, kas saistījās ar elkdievību,” vēl kādu valodas attīstības šķautni paver J.Polis.

Viņš uzsver, ka pats nesaka “malēnieši”, bet “malienieši”. Kul­tūrpētnieks atgādina, ka malēniešu nosaukumu 1860. gadā izdomāja piebaldzēns Jēkabs Zvaigznīte. Viņš gan par malēniešiem sauca nedraugus Jaunpie­balgā. “Literatūrā, lai uzsvērtu novada īpatno, saka Malēnija, nevis Maliena,” bilst kultūrvēsturnieks.

J.Polis atgādina, ka valodā ienāk jauni vārdi, termini. Viņš pauž pārliecību, ka no globālās ie­tekmes neizbēgt. “Vai mums katram terminam, kas nav raksturīgs mums, nav radies te, izmisīgi jāizdomā latvisks nosaukums? Tagad ir valodnieki, kuri uztraucas, kā jāraksta o izruna. Franču valodā ir burti, kurus izrunā pat desmit variantos. Mācīsimies runāt bez piesārņojuma, nevairīties no vietvārdiem, senvārdiem. Rakstniece Inguna Bauere savos darbos izmanto daudz senvārdu, šodienai neprastas vārdu formas. Bet kurš steidzīgais šodien ir gatavs iedziļināties vārdos, meklēt to izcelsmi. Ir nozīme atdzīvināt vecos vārdus tikai tad, ja saprotam, ka tas ir mūsu vārds, un to arī lietojam,” pārdomās dalās J.Polis un piebilst: “Ausis svilst, kad dzirdu, cik auksts ir gaisa spiediens un augstas gaisa masas.”