Labāk nedomāt, kas zin, ko izdomāsi – kur vēl gudrāku padomu. Īpaši jau piektdienā, kad plāni piebāzuši galvu un nav saprotams, kur skriet, ko ķert, ko nedarīt. Viedi ļaudis tādās situācijās iesaka nomierināties, dziļi elpot, doties pastaigā, paklausīties mūziku un, protams, palasīt viņu padomus. Ko tad īsti – elpot, lasīt, kaut kur, nezin kur iet vai ļaut sevi apņemt mūzikas skaņām? Vispār jau lielāko daļu ieteikumu var darīt vienlaikus. Satraukums pieņemas, jo no viedajiem vingrinājumiem nekas nesanāk, galvā kā bišu stropā pirms spietošanas trako domas. Ja ir problēma, tā vai nu jārisina, vai jānoliek malā. Tad nu tā mēģināsim abas iespējas.
Dārzu pārņēmusi sīkziedīte jeb augs ar daudziem tautas dotiem nosaukumiem. Pa gabalu skaisti, arī tuvāk pieejot, mazie ziediņi tik jauki smaida pretī. Nez kāpēc nav dzirdēts, ka kāds būtu ļāvies fotosesijai sīkziedītēs. Noteikti būtu glīti un neatkārtojami. Īpaši jau, ja bildes augšpusē gubu mākoņi. Ja kādam nav ziedošas sīkziedīšu pļavas, kas gan nav paraugs bioloģiskajai daudzveidībai, fotosesijai to ātri var atrast. Sausuma dēļ brīvdienās ar beku un cūceņu groziem lepoties nevarēs. Uz priekšu, sīkziedītēs!
Ak, kartupeļu kaudze gaida, kad nokļūs pagrabā. Nekas daudz jau tur nenonāks. Izejot kvalitātes kontroli, daudzi bumbuļi tiks īpašā kastē tūlītējai ēšanai. Par to šovasar parūpējušies drātstārpi jeb sprakšķi. Tā caurumojuši kartupeļu bumbuļus, ka no daža liela līdz katlam tiek čipsu lieluma strēmelīte. Tā, redz, ir ar padomiem. Cik nav dzirdēts, ka nav labi visu mūžu kartupeļus stādīt vienā tīrumā. Paklausīju, un pērnruden, kā tagad izrādās, tika uzarta sprakšķu dzīvotne – ilggadējs zālājs. Lai šos kartupeļu kaitniekus ierobežotu, esot jākaļķo augsne. Interesanti, cik kaļķa maiss maksā.
Nu ja, burkāni arī laikam jāvāc. Kādā toverī likt? Tas, kur tie glabāti gadiem, šoruden par mazu. Varenākie ir garāki par 20 centimetriem. Noēšanās būs ne pa jokam. Un visi skaisti, neviens kaitnieks nav tuvojies. Vēl gan nav prātīgi priecāties, jo naktis garas un no zaķiem, stirnām visu ko var sagaidīt. Bet receptes jāsāk meklēt. Noteikti pievēršot uzmanību ievadā teiktajam. Ja darīsi pēc visiem visur dzirdamajiem padomiem, burkānu konservi no galda pazudīs dažu minūšu laikā, izkusīs mutē un ir vienkārši pagatavojami, lielisks gardums, garša ar vērtību un veselīgi. Lai gan – burkāni vēl ir vagā, tad būs pagrabā grantī un gatavot varēs kaut pirms Ziemassvētkiem.
Par āboliem nav vērts domāt. Nokritīs. Gan jau, ja ne agrāk, tad pavasarī tos, kas būs palikuši pāri pēc meža iemītnieku mielastiem, sakasīs un kaut kur nobērs.
Kas vēl? Suns atkal pupiņās izracis alu. Tas laikam nekad nebeigsies. Viņa dēļ dobē nav asteru. Tikai dažas, bet kādās krāsās! Izalotajās vagās, izrādās, pupiņas nogatavojas ātrāk. Laikam jau skāde nav tik liela kā krokusiem, prīmulām un vēl citiem jaukumiem, ko suns izraka pavasarī.
Tā domājot, patiesi, var nezin ko sadomāt. Vai tas tā vērts? Pasaule, liela vai maza, tāpat griežas pati ap sevi. Tā dod un ņem, apbēdina un priecina. Vai galvu neatbrīvo septiņas domas uzreiz, ja nomoka viena, no kuras netiec vaļā? Vispār jau vasara turpinās. Vienam prieks, citam kreņķi, un patiesībā jau – kāda kuram daļa.
Komentāri