Ziemeļu tautas aizvien lielā cieņā turējušas zivis – dabas velti, kas cilvēka organismam dod tik svarīgas vielas. Taču Latvijā mūsdienās nepatīk domāt, ka mēs būtu kāda zivju ēdāju tauta, piemēram, reņģu cienītāji. Kurš nav dzirdējis teicienu par “reņģu ēdājiem” ar nievājošo pieskaņu? Kurš gan tagad sulīgi stāsta, kā cepis reņģītes un ēdis, ka vai mēli norīt? Tikai ne te, Latvijā – valstī ar tik garu jūras robežu!
Kurzemnieku laikraksta recepšu lappusē izlasīju virsrakstu “Konservu bundža – sākums vakariņām” un pasmējos pie sevis. Apdomājoties sapratu – laikam smiekli nāca arī par sevi, nevis citiem. Tikai citā nozīmē, kā varētu iedomāties. Nereti tiešām sakārojas vakariņas sākt ar zivi. Tad priekšroku dodu tuncim vai mencu akniņām. Atveru konservu kārbiņu un izgaršoju zivtiņu. Patīk ne tikai garša uz mēles, arī prātam prieks, jo zinu, ka lietoju vērtīgu zivi.
Taču mieloties ar zivju produktiem, kā tas bija ierasts studentu gados, tagad nav vis mūsdienīgi. Varbūt arī tāpēc, ka šis gadsimts Latvijā ir noniecinājis zivis. Lasis un līdaka palikušas starp tām zivīm, kuras “reņģēdāju” tauta turpina atzīt. Tas vēl skaitās smalki.
Te nu gribas teikt, ka Latvijā zivju produktiem par labu nav nākusi tā sauktā tirgus ekonomika. Sociālisma gados publiski it kā nicinātajā kapitālismā, kuram nebijām ne tuvumā, tagad esam iekšā ar tādu mēru, ka pat zivju konservi no tā cietuši. Cienāties ar zivju konserviem skaitās kaut kas necienīgs. Reizēm šķiet, ka pat grozīties veikalā pie zivju konservu plaukta ir kaut kas neatzīts. Varbūt maldos, bet Cēsu veikalos tiešām nenovēroju drūzmēšanos pie šiem plauktiem kā pie krējuma, gaļas un kūku vitrīnām.
Kāpēc tā? Droši vien neesmu vienīgā, kura vīlusies konservu izpildījumā. Atverot apaļo vai ovālo konservu kārbiņu, ir šķitis, ka lielāko masu tajā veido pievienotie dārzeņi, tomātu mērce vai majonēze, nevis pati zivs. Kāpēc pirkt tādu zivi?
Tad nu tā – ja atvaļinājumā izdodas aizbraukt uz kādu citu jūras valsti, tad tieši tur esmu gatava izbaudīt zivju ēdienus. Tad man ne prātā nenāk uz sevi attiecināt indīgo apzīmējumu – reņģēdāja! Tur domāju citādi – delikatese, ko vēlos, ir ceptas reņģītes.
Komentāri