Šomēnes Saeima vienojās no 2020. gada aizliegt tirgot alu lielajās plastmasas pudelēs. Prezidents Raimonds Vējonis likumu ir atsūtījis atpakaļ otrreizējai izskatīšanai. Tomēr arī viņš savās iebildēs akcentē alkohola iepakojuma aspektus, nevis citus elementus, kas jāņem vērā, lai mazinātu dzeršanu.
Prezidents cita starpā ir kritizējis aspektu, ka jaunās normas stāsies spēkā tikai pēc vairākiem gadiem. Tas ir pamatoti. Ja reiz vispār ir panākta politiķu vienošanās, ka alu nevajadzētu tirgot divlitru pudelēs, garais pārejas periods nudien raisa jautājumus. Saeimas debatēs gan bija dzirdami skaidrojumi, ka alkohola ražotājiem ir nepieciešams laiks un ieguldījumi, lai varētu pielāgot rūpnīcas likuma prasībām. Tomēr arī tad Saeimas pretimnākšana šai nozarei šķiet pārspīlēta. Likuma grozījumu mērķis bija ierobežot alkohola patēriņu, un viens no veidiem, kā to darīt, ir pārlieku neaizrauties ar alkohola ražotāju komerciālo interešu balstīšanu.
Cits jautājums gan ir tas, cik lielu ietekmi uz dzeršanu un ar to saistīto postu šādi likuma grozījumi vispār spēj panākt. Liela apmēra iepakojums droši vien ir viens no elementiem, kas veicina patēriņu. Tomēr, ja deputāti domā, ka šādā veidā viņi ir izdarījuši kaut ko patiešām būtisku, lai cīnītos pret alkoholismu, viņiem derētu padomāt vēlreiz. Alus gan ir visvairāk patērētais alkohola veids Latvijā, tomēr ir arī vesela rinda citu populāru alkoholisko dzērienu – tostarp kokteiļi un stiprinātie vīni. Tie netiek tirgoti plastmasas pudelēs, taču tas nenozīmē, ka par to patēriņu nebūtu jāuztraucas.
Turklāt iemesli, kāpēc daļa pircēju izvēlas dzert, bieži vien ir saistīti ar ko vairāk nekā tikai ar lētumu un ērtību. Vēlme pēc regulāra reibuma ceļas dažādu ekonomisko, sociālo un arī kultūras aspektu dēļ. Alkohola patēriņu veido ne tikai alkohola pieejamība, bet arī pircēju izvēle. Ir taču iemesli, kāpēc vieni, veikalā ieraugot lētu alkoholu, metīsies to pirkt un daudz, bet citi alkohola plauktam vispār nepiegriezīs vērību. Līdzīgā kārtā vēsture rāda, ka pat “sauso likumu” efektivitāte ir apšaubāma. Motivētie klienti atradīs, kā pie dziras tikt ar citiem līdzekļiem, bet motivētie biznesmeņi spēs uz aizlieguma pamata izveidot nelegālu uzņēmējdarbību.
Arī R. Vējonis ir norādījis, ka būtu jāmeklē jauni un labāki veidi, kā vērsties pret alkohola lietošanu. Tiesa, viņa padomi Saeimas pieņemtā likuma sakarā īpaši tālāk par alkohola iepakojumu nesniedzas. Viņš ir aicinājis apsvērt iespēju vispār atteikties no alkohola pārdošanas plastmasas pudelēs.
Prezidents pareizi norāda: nebūtu pieļaujams, ka likuma grozījumu ieviešanas dēļ palielinās saražotā plastmasas iepakojuma apjoms. Ir paredzams, ka tieši tā tas arī notiks: liela daļa cilvēku, kas iepriekš pirka vienu divlitreni, tagad pirks divas litra pudeles. Savukārt šīs pudeles, visticamāk, tiks nevis pārstrādātas, bet nonāks vai nu izgāztuvēs, vai arī gluži vienkārši tiks nomētātas, kur pagadās. Protams, arī stikla taras gadījumā notiks kaut kas līdzīgs. Tomēr stikls, atšķirībā no plastmasas, videi nodara mazāku kaitējumu.
Taču tādā gadījumā stāstam būtu jābūt nevis tikai par alkohola apriti, bet gan par iepakojuma regulēšanu Latvijā vispār. Arī šis jautājums jau sen gaida sakārtošanu, un likumdevējiem un likumu iniciatoriem vajadzētu pie tā ķerties klāt tieši, nevis nodarboties ar nepilnīgiem un aplinkus risinājumiem.
Tas nozīmētu izstrādāt jaunu kārtību par iepakojumu un taras apriti, kas attiektos uz visiem patēriņa produktiem, ne tikai uz alkoholu. Šādai kārtībai būtu jāmazina tetrapaku un vienreiz lietojamā plastmasas iepakojuma lietojums un jāveicina pārstrādājamā vai vairākkārt izmantojamā iepakojuma izmantojums.
Jau tagad šur tur Eiropā ir kārtība, ka, pērkot dzērienu un vienlaikus nododot iepriekš lietoto pudeli, nav jāmaksā par taru. Dažviet ir sastopami plastmasas un stikla iepakojuma automāti, kas pret nodoto taru vai nu izsniedz naudu, vai arī kuponu, kas veikalā ļauj iegādāties jaunu produktu ar atlaidi. Šādi automāti ir izvietoti tirdzniecības vietās, tādējādi tie ir ērti pieejami un to izmantošana nesaistās ar došanos uz speciāliem nodošanas punktiem. Prezidents, kuram, kā redzams, rūp gan sabiedrības veselība, gan vides aizsardzība, varētu izmantot savu ietekmi, lai virzītu šāda veida iniciatīvas.
Kas attiecas uz alkohola apriti, tad ierobežot pieprasījumu pēc stiprās dziras ir grūti – tas, protams, nenozīmē, ka darīt nevajag neko. Problēma jau ir nevis pašā alkoholā, bet gan iemeslos, kāpēc cilvēki dzer. Te runa ir gan par kaitnieciskām tradīcijām, kur dzert ir “norma” un atteikties to darīt kompānijā ir “nepieklājīgi”; gan par nespēju justies labi bez regulāra reibuma, gan ekonomisko un sociālo vidi; gan izglītības, izpratnes līmeni un cilvēku iekšējo motivāciju.
Tas nav nekas tāds, ko var risināt ar vienu vai pāris likumiem. Tas ir sarežģīts un ilgtermiņa darbs, turklāt bez garantēta pozitīva iznākuma. Tomēr, ja deputāti nudien ir noraizējušies par alkohola patēriņu Latvijā, viņiem vajadzētu sākt nopietni rīkoties jau tagad.
Komentāri